Pārkāpjot robežas

54.

No rīta atvēru acis, man blakus gulēja Reinis, likās, ka šis ir tikai sapnis. Bet nē, tā tiešām arī bija.
-Labrīt, mazais.- Reinis samiegojies noteica.

Es maigi uzspiedu savas lūpas uz viņa lūpām.
Kādu mirkli vēl pagulējām, un tad atveras istabas durvis.

Tur stāvēja Kristaps, viņš bija tik ļoti pārsteigts par to ko redz, ka neko nespēja pateikt.

-Ko tu te dari?- Es viņam jautāju.
-To pašu es varētu pajautāt tev. Bet ir kāds, kur tevi jau pāris stundas meklē un nevar sazvanīt.- Kristaps bija ļoti dusmīgs.

Tajā brīdī es atcerējos... Adrians... Un tagad es jutos tik slikti kā nekad. Varbūt pat nožēloju visu ko šis nakts laikā esmu izdarījusi. Viņš taču vienmēr ir bijis tik labs pret mani, es esmu tāda maita....

Es ātri piecēlos no gultas, ietinos segā, paķēru drēbes un aizskrēju uz vannasistabu saģērbties.

-Aizvedīsi mani?- Izgājusi no vannasistabas jautāju Kristapam.
-Vakar dzeri?- Kristaps norūca.
Es pakratīju ar galvu.
-Skaidrs.-Vins noteica, pagriezās un gāja prom.

Es viņam sekoju, Reinim pilnīgi neko nepasakot.

Mēs Iekāpām Kristapa mašīna. Gandrīz pus ceļu mašīna bija pilnīgs klusums.

-Tu viņam to teiksi?- Es klusi jautāju.
-Ja pati gribēsi, izstāstīsi... Tu neko neteici Lindai, es neteikšu viņam...- Kristaps ar nopietnu seju teica.
-Tu esi ļoti dusmīgs?- Es mazliet pasmaidīju, jo domāju, ka varbūt nav nemaz tik traki.
-Tev ar Adrianu ir jābrauc prom.- Kristaps nemainot sejas izteiksmi teica.
-Jo?- Es nesaprašanā jautāju.
-Jo tu šeit nesaproti ko tu dari, tāda sajūta, ka tev vēl joprojām būtu 16. Man vienkārši nav ko teikt par šo visu.- Kristaps stipri uzsita pa stūri.

Es neko neatbildēju, jo iespējams viņam arī bija taisnība...

Piebraucot pie mājas, neko nepasakot kapu ārā no mašīnas.
-Viņš domā, ka tu biji pie Līnas. Meiteņu ballīte...- Kristaps norūca.
-Paldies.- Es pasmaidīju.

Es iegāju mājā, un tur viņš sēdēja, ar savu māsu Annu.
Anna tikai šķībi uz mani noskatījās un pat nesasveicinājās.

-Tev viss labi? Kāpēc necēli telefonu?- Adrians uztraukts jautāja.
-Es ar Līnu aizrunājāmies, tomēr divus gadus neesam tikušās. Piedod lūdzu.- Es atbildēju.
-Galvenais, ka tev pašai viss ir labi, bet tā vairs nedari.- Adrians pienāca pie manis un samīļoja.

Es jutos tik slikti un nožēlojami. Ko es esmu izdarījusi....

-Man tev ir lūgums. Anna var šeit kādu laiku padzīvot?- Adrians lūdza.
-Izskatās jau, ka man vairs nav pat izvēles, viņa jau ir šeit.- Es nomurmināju.
-Ja tu negribi, ka šeit esmu, varu dzīvot arī viesnīcā.- Anna dusmīgi noteica.
-Tu vari šeit palikt, bet atceries, ka esi ciemos un šis nav tavas mājas.- Es viņai uzbraucu.

Anna neko neatbildēja un aizgrieza galvu.
Mums vienkārši bija abpusējas antipātijas.

-Kur ir tavs telefons?- Adrians jautāja.

Bļāviens, es telefonu atstāju pie Reiņa.

-Drošvien atstāju pie Līnas..- Es noraustīju plecus un pasmaidīju.
-Un mašīna arī?- Adrians pasmējās.
-Jaa....- Es klusi noteicu.
-Labi, vēlāk ar taksi aizbrauksim pakaļ.- Adrians piedāvāja.
-Nē!- Es iekliedzos.

Adrians dīvaini uz mani paskatījās.

-Kristaps mani aizvedīs.- Es turpināju.
-Kristaps ir tas smukulītis, kurš šeit bija no rīta?- Anna jautāja.
-Viņam ir draudzene un bērns.- Es dusmīgi noteicu.
-Vai, cik žēl.- Anna nosmējās.
-Es iešu mazliet pagulēt,  nejūtos labi.- Es teicu Adrianam.
-Labi.- Adrians pasmaidīja un nobučoja uz vaiga.