Pārkāpjot robežas

52.

Ir pagājuši divi gadi. Nu jau man ir 19. Dzīvoju Anglijā, strādāju mammas uzņēmuma, man pieder daļa no akcijām. Man ir puisis, gadu vecāks par mani, Adrians, no ĻOTI turīgas ģimenes, kopā esam jau mazliet vairāk par gadu. Viņš pret mani izturas kā pret princesi, mums nav nekādu strīdu, viss ir ideāli.

Ar Kārli nekas nesanāca, viņam vairāk piesaistīja citas meitenes tikko kā atbraucām.

Šī bija tā diena, kad ar Adrianu brauksim atpakaļ uz manām "mājām". Tikai uz pāris  nedēļām.

Mēs bijām tikko nolaidušies lidostā. Mūs sagaidīja Kristaps.

-Čau.- Es iespiedzos, pieskreju pie Kristapa un stipri apskāvu.
-Čau sīka. Esi ļoti izmainījusies.- Kristaps noteica.
-Tas ir Adrians. Adrian, tas ir mans brālis Kristaps.- Es viņus iepazīstināju.

Abi sarokojās.

-Man ir pārsteigums.- Braucot mājās Kristaps noteica.
-Neee.- Es norūcu, jo viņa pārsteigumi vienmēr bija trakas ballītes.

Es vairs nebiju tāda kā agrāk, nekad ballītes manā dzīvē vairs nebija... Arī Adrians nezināja kāda es kādreiz biju, cik trakas lietas esmu darījusi.

-Beeeidz.- Kristaps nosmējās.

Mēs Piebraucām pie mājas, tur jau bija trakā māja. Pilns ar cilvēkiem.

-Es gribēju mieru.- Es norūcu.
-Gan jau nebūs tik traki.- Adrians mani mierināja.

Bet viņš nezin kā šeit viss notiek. Anglijā "ballītes" bija gandrīz kā vienkāršas pasēdēšanas, ar sampanieša glāzi.

Kristaps ienesa mūsu koferus un arī mēs devāmies iekšā.

Pie manis pieskrēja Līna.
-Akdievs, čau. Šis droši vien ir tavs puisis. Izskatīgs, gan jau arī bagāts, anglis... Tie ir īstas končiņas.- Līna sadzerusies nomurmināja.
-Līna, viņš ir latvietis...- Es nobolīju acis.
-Tad jau tas nozīmē, ka viņš saprata, ko es teicu.- Viņa nosarka.
-Viss labi, latvieši arī var būt īstas končas.- Adrians nosmējās.
Arī es pasmējos.
-Ok, es... Man jāiet.- Līna nosarkusi aizgāja.

-Parādīsi, kur ir tava istaba?- Adrians jautāja.

Es aizvedu viņu uz istabu.

-Es ieiešu dušā, tu droši ej pie visiem, apsveicinies, es pēc tam pievienošos.- Adrians noteica.
-Labi.- Es nobučoju viņu un devos uz viesistabu.

Labāk laikam nebūtu šeit braukusi. Es negribēju atgriezties savā pagātnē.

Ieleju sev glāze šampanieti un aizgāju apsēsties dīvānā.

-Kas tad mums te.- Kāda pazīstama balss teica.

Es pacēlu acis, man pretī sēdēja Reinis, apķēris divas meitenes.
Akdievs.... Atkal sākas.

-Labi izskaties. Esi ļoti mainījusies.- Viņš noteica.
-Paldies, tu laikam gan ne.- Es uzbraucu.

Reinis piecēlās un apsēdās man blakus.

-Kopš kura laika?- Viņš nosmējās norādot uz šampanieša glāzi.
-Redzi, cilvēki var arī mainīties.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.
-Ja es gribētu, es tevi tūlīt pat varētu dabūt. Tu tikai tēlo, tu neesi mainījusies.- Reinis uzlika savu roku man uz kājas.
-Tas nekad nenotiks.- Es nogrūdu viņa roku.

Pie mums pienāca Adrians.
-Mīļā, varbūt iepazīstināsi mūs?- Adrians uzstāja.
-Jā, iepazistini mūs.- Reinis nosmējās.
-Reini, tas ir mans puisis, Adrians. Adrian, tas ir.... Vienkārši mana brāļa draugs.- Es ar nopietnu seju noteicu.
-Mazais...- Reinis nosmējās.

Es sāku uztraukties, jo domāju, ka Reinis tūlīt visu izstāstīs Adrianam.

-Adrian, varbūt iedzersi ar džekiem.- Reinis noteica.
-Labprāt.- Adrians atbildēja.

Reinis piecēlās kājās, paskatījās uz mani, piemiedza ar aci, pasmaidīja un kopā ar Adrianu aizgāja pie Kristapa un pārējiem puišiem.

Labāk nebūtu šeit nemaz braukusi...

Izdzērusi jau trešo glāzi, aizgāju līdz istabai.
Protams, istabā ienāca Reinis.
-Tavs draudziņš ir galīgi piedzēries.- Reinis smējās.
-Kur viņš ir?- Es dusmīgi jautāju un centos tikt garām Reinim, bet viņš mani nelaida.
-Neuztraucies, Kristaps viņu uzmanīs.- Reinis noteica.
-Kāpēc tev viss ir jasabojā?- Es iesitu Reinim pa plecu.

Viņš aizslēdza istabas durvis un iesēdās gultā.
-Vācies ārā!- Es dusmīgi noteicu.
-Man patīk, kad tu dusmojies.-Reinis smaidīja.
-Tu esi kretīns un idiots.- Es centos viņam atņemt istabas atslēgu.
-Turpini.- Reinis ievilka mani gultā un uzgūlās virsū.
-Izbeidz!- Es nokliedzos.

Reinis momentā piecēlās kājās.
-Tiešām esi mainījusies?- Viņš jautāja.
-Esmu, jā. Tagad slēdz vaļā tas durvis.- Es norūcu.

Viņš atslēdza durvis.

Es izgāju no istabas, lai atrastu Adrianu.
Ieraudzīju viņu kopā ar Kristapu dzerot jau kuro glāzi. Tādu viņu es vēl nekad nebiju redzējusi.

-Adrian, iesim gulēt.- Es noteicu pieejot pie viņiem.
-Nevaru. Tavs brālis teica, ka man ir jātur līdzi viņam.- Adrians nesaprotami nomurmināja.
-Kristap, lūdzu.- Es piebakstiju Kristapam.

Viņš paskatījās uz mani un redzēja cik dusmiga esmu.

-Klausies, lai arī kas, bet mana māsa tev ir jāklausa.- Kristaps teica Adrianam.
-Pirmīt tu teici, ka jāklausa man ir tikai tevi.- Adrians pasmējās.
-Tas ir tad, kad es neesmu blakus, davaj, ejam.- Es bakstiju Adrianam, lai viņš celtos.

Adrians piecēlās un abi aizgājām uz istabu. Viņš uzreiz iekrita gultā.
Es pagriezos, uz plauktiņa redzēju Reiņa dāvināto aproci.
Es to paņēmu un gāju meklēt Reini.

Piegāju pie viņa un ieliku viņam aproci rokā.
-Ko tas tagad nozīmē?- Viņš jautāja.
-Uzdāvini to kādai citai.- Es noteicu.
-Nē, tā tas nestrādā. Es viņu uzdāvināju sievietei, kuru mīlēju.- Reinis ar nopietnu seju teica.
-Mīlēji?- Es nočukstēju.

Reinis neko neatbildot, aplika aproci man ap roku.

-Es dāvanas atpakaļ nepieņemu.- Reinis stingri noteica un aizgāja.

Es tur stāvēju apstulbusi.
-Kur tavs smukais draugs?- Līna noteica pie manis pienākot.
-Guļ.- Es nobolīju acis.
-Es gribu, lai tu man visu izstāsti!- Līna noteica.

Mēs aizgājām uz viesistabu, iesēdāmies dīvānā un sāku stāstīt ka iepazinos ar Adrianu un visu pārējo, kas pa šo laiku ir noticis.

Bija pienācis jau rīts un netīšām saskrējos ar Kārli.
-Oho.- Kārlis noteica un pasmaidīja.
-Man arī prieks tevi redzēt.- Es nosmējos.
-Stulbi sanāca toreiz....- Kārlis stostijās.
-Kas bijis, bijis.- Es noteicu.
-Tu izskaties lieliski.- Kārlis mani nopētīja no kājām līdz galvai.
-Nu, paldies, paldies.- Es mazliet nosarku.
-Varbūt es varu labot, to ko izdarīju.- Kārlis pielika savu roku man pie vaiga.

-Tev nav jābūt mājās pie draudzenes un bērna?- Reinis iejaucās.
-Mmm. Apsveicu.- Es sāku smieties.
-Bet tu jau laikam neesi labāks.- Es turpināju.
-Kādā ziņā?- Reinis jautāja.
-Neesi pa šo laiku apprecējies?- Es smaidot teicu.
-Esmu, esmu.- Reinis ar nopietnu seju noteica.

Nezinu vai tas bija nopietni vai sarkasms.

-Kas te notiek?- Pie mums pienāca Kristaps.
-Nekas, es jau eju gulēt.- Es noteicu.
-Labi, Arlabunakti.- Kristaps nošļupsteja.

Ejot prom, redzēju, ka Kristaps ļoti nopietni saka runāt ar Kārli un Reini.

Iegāju istabā, noģērbos, uzvilku naktskreklu, ielīdu blakus Adrianam gultā un aizmigu.