Pārkāpjot robežas

63.

Kopā ar Niku atradāmies klubā, izdzērusi es biju vairāk nekā vajag, bet šijā brīdī tas bija tieši tas, kas man visvairāk nepieciešams.

Mēs divatā sēdējām pie galdiņa un runājām.
-Tu negribētu būt mans puisis?- Es jautāju.

Niks tikai nosmējās.

-Kaut gan nē, Kristapa draugi ir kaut kādi idioti...- Es nopūtos.
-Nu paldies.- Niks noteica.
-Neee, tu nē, tu esi diezgan normāls.- Es noraustīju plecus un iztukšoju glāzi.

-Čau, Nik. Tā ir tava jaunā draudzene?- Pie mums pienāca kāda meitene.
-Oi, nē... Tā ir Kristapa māsa.- Niks paskaidroja.
-Aaa.... Prieks beidzot tevi redzēt dzīvē, es esmu Ketrīna.- Viņa nosmējās.
-Keita.- Es smaidot teicu.
-Jā, jā. Zinu. Par tevi daudz ir dzirdēts, tikai nepārproti, nekas slikts.- Ketrīna noteica.
-Drošvien jau, ka arī nekas labs.- Es nosmējos.
-Ar tavu brāli un Niku mācījāmies vienā klasē.- Ketrīna teica.
-Ari ar Reini...- Es nomurmināju.
-Jā, arī ar Reini.- Viņa noteica.
-Es aiziešu pēc kaut kā dzerama.- Niks noteica un aizgāja.

-Gan jau, ka gulējusi arī ar viņu esi.- Es pasmējos.

Ketrīna samulsusi uz mani paskatījās.

-Tas nav domāts kā uzbrauciens tev, bet gan viņam. Viņš ņems priekšā katru pretimnaceju.- Es sāku smieties.
-Izejam uzsmēķēt?- Ketrīna piedāvāja.

Es piecēlos kājās un devāmies ārā.
Ketrina man iedeva cigareti un abas sākam smēķēt.

-Kas tad mums te.- Kāds puisis piegāja pie Ketrīnas un viņu noskūpstīja.- Ouuu, un kas tad te...- Viņš turpināja paskatoties uz mani.

Pienāca vēl kāds puisis, tieši tāds pats kā tas, kurš noskūpstīja Ketrīnu.
Es apstulbusi skatījos uz vienu un otru.

-Viņi ir dvīņi.- Ketrīna pašmājās.
-Sveika.- Puisis noteica un aplika savu roku man ap gurniem.
-Keita, tas ir Henrjjs, un šis ir Harijs, mans... It kā puisis, bet ne līdz galam. Un puiši, tā ir Keita.- Ketrīna mūs iepazīstināja.

Es nometu cigareti un man ļoti noreiba galva.

-Viss kārtībā?- Henrijs jautāja.
-Tu esi ļoti izskatīgs.- Es noteicu.
-Nu paldies.- Henrijs nosmējās.

Ketrīna ar Hariju jau bija kaut kur nozuduši.
Kādu laiku ar Henriju norunājām ārpusē, līdz uzradās Ketrīna.

-Ejam iedzert..- Viņa noteica.
-Es nevaru atstāt savu jauno draugu.- Es uztaisīju bēdīgu seju.
-Viss kārtībā, nekur jau nepazudīšu, drīz pievienošos. - Henrijs noteica un kaislīgi mani noskūpstīja.
-Tas gan bija ātri.-Ketrina nosmējās.

Mēs iegājām iekšā, katra paņēmām pa dzērienam un devāmies atpakaļ pie galdiņa, kur sēdējām pirms tam.

Tikai šoreiz tur atradās arī Kristaps.
-Aaaa, mans mīļais brālītis.- Es pie steidzos pie viņa un apskāvu.
-Kāda par daudz iedzērusi.- Kristaps noteica.
-Nē, par maz.- Es stingri noteicu.
-Labi, labi, atpūties.- Kristaps pasmaidīja.
-Un tu droši vien viņam pateici, ka šeit esam vai ne?- Es ar nopietnu seju paskatījos uz Niku.
-Es domāju, ka tu atkal esi pazudusi.- Niks atbildēja.
-Es? Neeee.... Es tikai satiku savu mūža mīlestību, viņš ir ideāls..- Es smaidīju.
-Keita...- Kristapa seja palika nopietna.
-Viss kārtībā, tas ir mana drauga brālis.-Ketrīna piebilda.

Pie mums pienāca Henrijs.

-Kristap, iepazīsties, tas ir mans puisis, Henrijs.- Ar smaidu lūkojos uz Henriju.

Viņi paspieda viens otram roku, bet Kristaps ar nopietnu seju viņu vēroja.

-Tu zini, ka viņa ir saderinajusies?- Kristaps noteica.
-Vairs nē.- es stingri noteicu.
-Braucam mājās.- Kristaps piecēlās kājās.
-Nekur es nebraukšu.- Es pacēlu balsi.
-Viņa taču var palikt te.- Henrijs noteica.
-Keita, ja mēs tūlīt pat nebrauksim prom, te sāksies trakā māja. Es neesmu vienīgais, kas zin, ka šeit atrodies...- Kristaps teica.

Mani no mugurpuses kāds apķēra, es pagriezu galvu, tas bija Reinis.

Es atrāvos no viņa.

-Par vēlu...- Kristaps nomurmināja.
-Kas tad mums te notiek?- Reinis jautāja.
-Es ļoti labi pavadu laiku ar kādu cilvēku.- Es pasmaidīju, piegāju pie Henrija un maigi nobučoju viņa vaigu.
-Keita...- Kristaps norūca.
-Un tu vari droši darīt ko tu prot vislabāk, izvēlies, te ir pietiekami daudz meitenes.- Es noteicu skatoties Reinim acīs.

Henrijs uzlika savu roku man uz gurniem.
-Novāc savas rokas.- Reinis dusmīgi teica.
-Un kas tu tāds būtu?- Henrijs nosmējās.
-Novāc savas rokas.- Reinis atkārtoja.
Reinis pagrūda Henriju.

-Keita, braucam.- Niks pie manis pienāca, paņēma aiz rokas un izvilka ārā.
-Kāp iekšā.- Viņš noteica, kad bijām piegajuši pie mašīnas.
-Bet....- Es gribēju ko teikt.
-Braucam.- Niks noteica.

Mēs Iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Nika dzīvokli.

-Nik...- Es iesāku, kad bijām iegājuši dzīvoklī.
-Klausos.- Viņš pagriezās pret mani.
-Neko....- Es pārdomāju savu sākamo.
-Gribi ko iedzert?- Viņš jautāja.
-Protams.- Es pasmaidīju.

Niks pasniedza man glāzi.

-Tu zini, kā tur viss beidzās?- Es jautāju.
-Nezinu, bet katrā ziņā nekas labs tur nebija.- Niks pasmējās.

Es smagi nopūtos.

-Keita, viņš tevi ļoti mīl, un neļaus kaut kādiem Tev pieskarties. It īpaši tagad, kad esat saderinājušies.- Niks noteica.
-Bet viņš gulēja ar Annu!!!- Es pacēlu palsi.
-Neaizmirsti arī to, ka Tev bija puisis. Jums bija katram sava dzīve...- Niks iesāka.
-Jā, bet...-Es gribeju ko teikt.
-Un Tev pirkstā vēl ir gredzens, kas nozīmē, ka pamest viņu netaisies. Tu tikai kaitini viņu.- Niks pasmaidīja.
-Tāpēc, ka arī es viņu mīlu.... Bet tas ļoti sāp.- Es nomurmināju.
-Viņš ir izvēlējies tevi. Un Reini, nekad mūžā tādu neesmu redzējis, Tu viņam tiešām esi īpaša.- Niks iztukšoja savu glāzi.

Pa durvīm ienāca Reinis.
Es dusmīgi skatījos uz viņu.

-Mazais, braucam mājās.- Reinis noteica.

Es paskatījos uz Niku, viņš pasmaidīja.

-Tikai ar vienu noteikumu.- Es stingri noteicu.
-Ko vien vēlies.- Reinis pasmaidīja.
-Ja mēs sākam visu no jauna, nekādi pārmetumi, nekāda atgriešanās pagātnē.- Es teicu.

Reinis smaidot pakratīja ar galvu.
Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs aizbraucām mājās.