Pārkāpjot robežas

8.

Piecēlos no kliedzieniem, uzmetu acis pulkstenim, bija 4:25. Pegriezu galvu, Reiņa blakus nebija.

Tikko piecēlusies vēl pilnīgi neko nesapratu.
Pēkšņi pa durvīm ieskrēja Reinis.
-Kas notiek?- Es miegaini prasīju.
-Celies, māja deg.- Viņš aizelsies nobēra.
-Ko? Kas?- Nesaprašanā jautāju.
-Mazais, nāc.- Reinis pateica, pienāca man klāt un izcēla no gultas.
Paga, ko? Māja deg? Nē....
-Reini nē, te ir manas mantas, man vajag savas mantas, te ir visa mana dzīve.- Es uztraukusies teicu.
-Neko tev nevajag.- Reinis paaugstināta tonī noteica.
Viņš paņēma mani rokās, nesa lejā pa kāpnēm, redzēju kā viesistaba bija vienās liesmās.
Reinis iznesa mani ārā un iesēdināja mani savā mašīnā.

Man sāka birt asaras.
Pie mums pieskrēja Kristaps.
-Tev viss labi?- Viņš uztraucies uz mani skatījās.
-Man jā, bet manas mantas.- Es raudot čukstēju.
-Kādas mantas, tak aizmirsti par mantām, galvenais, ka tev viss ir labi.- Reinis uz mani paskatījās noraizējies.
-Un ko tagad?- Pavisam klusi nočukstēju.
-Neparko neuztraucies, es visu nokārtošu.- Kristapa balsī bija dzirdams uztraukums.
-Ko tu teiksi vecākiem?- Klusi teicu.
-Vairāk būtu jāuztraucas par to, kas atrodas tai mājā, un cerams sadega.- Kristaps noteica.
-Kristap, es aizvedīšu viņu uz māju, pie jūras, tur neviena nav, viņai šis viss nav jāredz.- Reinis paskatījies uz Kristapu teica.

Kristaps paskatījās uz Reini, itkā dodot piekrišanu un aizgāja.

Reinis iesēdās mašīnā
Es paskatījos uz māju un sāku raudāt vēl vairāk.

Reinis iedarbināja mašīnu un sāka braukt.
-Viss būs labi, mazais.- Viņš uzlika roku uz manas kājas un to maigi saspieda.
Aizbraucot līdz galamērķim es biju mazliet nomierinājusies.

Reinis izkāpa no mašīnas, apgāja apkārt tai un izcēla mani.
-E..es pati varu paiet.- nočukstēju.
-Kušu, mazais.- Viņš noteica un nobučoja mani uz vaiga.
Viņš ienesa mani mājā, kas atradās pie jūras, kur mēs jau divas reizes esam bijuši.

-Šī ir tava māja?- Klusi jautāju.
-Tēva vasaras māja, šeit pārsvarā neviena nav.- Viņš atbildēja.
Reinis mani aiznesa līdz kādai istabai un ielika gultā.
-Nevēlies teju?- Viņš maigā balsī jautāja.
-Es vēlos būt savās mājās.- Betigi noteicu un nobirdināju asaru.
-Mazais, beidz, viss būs labi, Kristaps visu nokārtos.- Reinis teica un apgūlās man blakus.
Viņš pievilka mani sev klāt. Es viņu apskāva tik cieši cik vien bija manos spēkos.

-Mēģini pagulēt.- Reinis teica un maigi nobučoja man pieri.
Es noliku savu galvu viņam uz krūtīm un aizvēru acis.

Es nevaru noticēt, ka man vairs nav kur dzīvot. Un kas būtu noticis, ja Reinis man nebūtu atskrējis pakaļ.

Biju gandrīz iemigusi, sajutu, ka Reinis ceļas augšā.
-Kur tu?- Es miegaini nočukstēju.
-Pazvanīšu Kristapam, noskaidrošu kas tur ir, tu čuči, atpūties, es tūlīt būšu atpakaļ.- Viņš pateica un izgāja no istabas.

Es aizvēru acis un iemigu.
Pēc mirkļa uzmodos, jo Reinim no rokām izkrita telefons.
-Piedod, mazais.- Viņš čukstēja.
-Tizlenis.- Es pasmējos.
-Ak tad tizlenis?- Viņš pienāca pie manis un sāka mani kustināt.

Es smejos pilnā balsī, uz mirkli Reiņa acīs bija redzams prieks.
Pēc brītiņa viņš beidza mani kutināt un noskūpstīja.
-Reini, paldies, ka izglābi man dzīvību.- Skatījos viņam acīs.
Viņš tikai pasmaidīja un noglāstīja man vaigu.
-Aa, piedod, tu guli ar drēbēm.- Reinis noteica, piegāja pie skapja un izvilka maiku.

Iedevis to man viņš pagrieza man muguru.
Es pasmējos un pārģērbos.

Iegūlos atpakaļ gultā.
Reinis iesēdās gultā un es noliku savu galvu viņam klēpī.
-Tu neiesi gulēt?- Es klusi jautāju.
-Par mani neuztraucies.- Viņš teica un sāka glāstīt man galvu, līdz es atkal aizmigu.