Pārkāpjot robežas

42.

Iegājām zālē, kurā atradās vismaz 100 cilvēki.
Apsēdāmies pie galda, kurš bija domāts mūsu "ģimenei".

Es pacēlu savas acis no galda un tas sastapās ar Reini, kurš atradās zāles otrajā galā. Viņš izskatijas ļoti norūpējies.
Es viņam uzsmaidīju, bet viņš novērsa savu skatienu un aizgāja.

"Pasākums" bija sācies. Mūs cienāja ar visādām interesantām, labākajā nozīmē, delikatesēm. Bija tiešām ļoti gardi.

-Kas tieši šis ir par pasākumu?- Es pieliecos tuvāk mammai un jautāju.
-Gan jau drīz uzzināsim, patiesībā neviens nezin iemeslu kāpēc mēs visi šeit esam.- Viņa atbildēja.

Kāds uzrunāja visu publiku. Es pagriezu galvu, tas bija Reiņa tēvs. Viņam blakus atradās Maiks, Reinis un Lenija.

-Dārgie viesi! Jūs droši vien visu vakaru domājat kāpēc šeit esat uzaicināti.- Reiņa tēvs iesāka.

Kristaps paskatījās telefona un izskrēja no zāles.

-Es gribēju paziņot, ka mans dēls, mans mantinieks ir saderinajies.- Reiņa tēvs turpināja.

Pārējie vārdi, kas nāca no viņa mutes man bija pilnīgi neskaidri. Man palika slikti, centos to nevienam neizrādīt. Kad vēlreiz pagriezu galvu, redzēju kā Lenija lielas ar savu gredzenu, kuru pilnīgi noteikti no tik liela attāluma neviens neredzēja.

-Es ļoti atvainojos.- Es nomurmināju, piecēlos no galda un izgāju no zāles.
Es izgāju uz balkona, paelpot svaigu gaisu. Man bija tik slikti, ka domāju, ka tūlīt vemšu. Man sāka birt asaras.

-Mazais...- Es izdzirdēju Reiņa balsi.

Es pagriezos pret viņu un iesitu viņam pļauku, no visa spēka.

-Es tevi ienīstu.- Es stingrā balsī noteicu.

Viņš pienāca man klāt un stipri apskāva.

-Es tevi ienīstu no visas sirds, tu esi pretīgs, es gribu par tevi aizmirst, tu man esi pilnīgi tukša vieta!- Es centos tikt vaļā no viņa apskavieniem.

Viņš mani turēja, līdz es nomierinos.
-Lūdzu nerādies man nekad acis.- Es noteicu, paņēmu telefonu un zvanīju Kristapam.
Gribēju, lai viņš mani aizved mājās.

-Es tevi varu aizvest.- Reinis saprata, ka šeit es atrasties negribu. Bet vēl mazāk es gribēju kaut kur braukt ar viņu.
-Man liekas, ka tev vajadzētu iet pie savas līgavas.- Es viņam uzkliedzu.

Kristaps man beidzot pacēla.
-Keita es nevaru runāt.- Kristaps ātri nomurmināja.
-Kur tu esi? Es tikai gribēju, lai mani aizved mājās.- Es viņam atbildēju.
-Es braucu uz slimnīcu pie Lindas. Lai Reinis tevi aizved.- Kristaps noteica un nolika.

Reinis nosmējās, viņš laikam dzirdēja ko Kristaps teica.
-Labi, bet nerunā ar mani, neskaties uz mani un vispār pat nedomā par mani. Un šī ir pēdējā reize, kad tu man vispar esi tik tuvu.- Es ar dusmām notieicu.

Abi Iekāpām Reiņa mašīnā.

Braucot Reinis ik pa laikam centās iesākt sarunu, bet es viņu pārtraucu.

-Par to skūpstu aizmirsi?- Viņš jautāja.
-Labprāt aizmirstu. Tev ir līgava, man ir puisis. Dzīvojam katrs savu dzīvi.- Es atbildēju.
-Tak beidz, es zinu, ka tev ar Kārli nekas nav, tu gribēji mani padarīt greizsirdīgu, Kristaps man visu izstāstīja tikko kā pats uzzināja.- Reinis nosmējās.
-Varbūt sākumā tas nebija nopietni, bet tagad ir.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.
-Nesmīdini.- Reinis vēlreiz nosmējās.

Mēs Piebraucām pie mājas.

-Mēs pargulējām, manā dzimšanas dienā, pēc tam, kad tu mani noskūpstīji.- Es ar nopietnu sejas izteiksmi noteicu.

Varēja redzēt, ka Reinis ir šokā.

Es izkāpu no mašīnas. Kārlis tieši bija iznācis uzpīpēt.

Es piegāju pie viņa un apskāvu.

Reinis vēl joprojām sēdēja mašīna pie manas mājas.