Pārkāpjot robežas

46.

Kopā ar Kārli iegājām slimnīcā, viņš pajautāja visu informāciju, kur Reinis atrodas, jo es biju pārāka uztraukta.

Piegājusi pie palātas durvīm, es sastingu. Uz mani skatījās Lenija, un riebīgi smaidīja, turot Reiņa roku, kurš gulēja.

-Kaut ko vēlējies?- Viņa jautāja.
-Viņam viss ir labi?- Es paspēru soli uz priekšu.
-Tā nav tava darīšana. Būtu labāk, ja tu šeit vairs neradītos. Kad viņam paliks labāk, mēs uzreiz apprecēsimies. Liec viņu vienreiz mierā un ļauj viņam dzīvot savu dzīvi.- Viņa piecēlās kājās.
-Viņš ar tevi neprecēsies.- Es nosmējos.
-Ak vai... To viņš saka tev. Man šķiet, ka tu taču zini kāds viņš ir.- Lenija nominēja.
-Kas te notiek?- Reinis miegaini teica, tikko pamodies.
-Viss kārtībā mīļais, nelūgti viesi.- Lenija piesteidzās pie Reiņa.

Reinis paskatījās uz mani un neteica nē vārda.

-Laiks iet.- Lenija noteica.

Es stāvēju un skatījos Reinim acis, arī viņš skatījās pretī.

-Vācies!- Lenija nokliedzās.

Es pagriezos, izskrēju no palātas, nokritu pie zemes un sāku histēriski raudāt.

Pie manis pienāca Kārlis.
-Kas notika?- Viņš jautāja.
-Viņa mani iztrieca ārā kā suni, bet viņš neko neteica.- Es raudošā balsī teicu.
-Vēlāk visu izrunasiet, tagad ejam. Nevajag pievērst sev lieku uzmanību.- Kārlis mani piecēla kājas un veda ārā no slimnīcas.

-Viņa ņirgājās par mani.- Iekāpusi mašīnā teicu.
-Būs labi.- Kārlis noteica.
-Aizvedīsi mani uz māju? Es gribu palikt viena, ļaušu tētim no sevis atpūsties.- Es klusi noteicu.
-Viena tu tāda nepaliksi, bet aizvedīšu, protams.- Kārlis noteica.

Piebraucām pie mājas, es lēnām gāju iekšā, Kārlis nāca man pakaļ.
-Tu vari braukt.- Es noteicu.
-Es neatstāšu tevi vienu.- Viņš stingri atcirta.

Es iegāju iekšā un nokritu dīvānā.
-Iedzeram kaut ko?- Es jautāju Kārlim.
-Tev gadiņi neļauj.- Kārlis nosmējās.

Es iemetu Kārlim ar spilvenu un nosmējos.

-Nu labi, labi. Tikai saproti, ka tas jau nepalīdzēs.- Viņš noteica.
-Es zinu, bet tagad es gribu iedzert. Tu dzersi?- piecēlos no dīvāna un gāju pie bariņa.
-Neatteikšos.- Kārlis pasmaidīja.

Salēju mums glāzēs viskiju un visu vakaru runājām par vienkārši kaut ko.

-Es esmu piedzērusies.- Es nomurmināju un pasmējos, izdzērusi jau kuro glāzi.
-Jāiet čučēt.- Kārlis pasmaidīja.
-Man ir kaut kas labāks padomā.- Es nosmīnēju.

Es iesēdos viņam klēpī un noskūpstīju viņu.
-Keita...- Kārlis nopūtās.
-Pasaki vēl, ka tev nepatīk.- Es smaidot teicu un noskūpstīju viņu vēlreiz.
-Protams, ka patīk. Bet tu esi piedzērusies, skaidrā tu tā nedarītu.- Kārlis vēlreiz nopūtās.

Es viņā neklausījos un sāku skūpstīt viņam kaklu.

-Keita, tu zini, ka es tam nevaru pretoties.- Kārlis noteica.
Es pasmējos.

Pēkšņi atvērās mājas durvis. Es pacēlu acis. Uz mums skatījās Kristaps ar Reini.

-Kāds sakars?- Es dusmiga jautāju.
-To pašu es varētu jautāt jums.- Kristaps dusmīgi atcirta.
-Ko viņš te dara?- Es uzmetu dusmīgu skatienu Reinim.
-Tu tač pārvācies pie tēta, ko tu te dari.- Kristaps man uzbrauca.
-Viņam ir sava māja, lai viņš iet tur un šeit nerādās.- Es noteicu, it kā Reinis tur nemaz nebūtu.
-Gribi paliec te, kaut kas nepatīk, tev ir kur iet.- Kristaps norūca un palīdzēja Reiņa mantas aiznest uz viņa veco istabu.

Es dusmiga iekritu dīvānā un paskatījos uz Kārli.
-Es varu palikt pie tevis?- Ar žēlām acīm skatījos uz viņu.

Kārlis nopūtās.

-Nu ko tu pūt visu laiku tik smagi, ja negribi, tad tā arī pasaki.- Es atkal sāku uzvilkties.
-Nav tā, ka negribu, bet... Es tev vienkārši nevaru neko vairāk paskaidrot.- Kārlis noteica.

Es nobolīju acis.

-Labi, es braukšu, rīt satiksimies.- Kārlis noskūpstīja man pieri un aizgāja.

Viesistabā ienāca Kristaps.
-ja viņam ko vajag, palīdzi. Ilgi viņš te ne uzkavēsies, neuztraucies.-Kristaps mierīgā balsī noteica.
-Man ir pilnīgi vienalga, lai viņš tiek galā pats, vai arī, lai pazvana savai līgavai, viņa tiešām viņam palīdzēs.- Es norūcu.

Kristaps tikai pasmējās un aizgāja.

Idiotu bars....

Es iesēdos dīvānā un ieslēdzu televizoru.

Gaidīju, kad Reinis iznāks no istabas un centīsies man kaut ko paskaidrot. Vispār vienmēr tā ir bijis.

Nesagaidījusi neko, tur pat uz dīvāna aizmigu.