Pārkāpjot robežas

61.

Tris dienas padzīvoju pie Kristapa, un bija diena, kad man jādodas prom. Telefons visas trīs dienas bija izslēgts, pat īsti nezināju kur viņš atrodas.

Tad pēkšņi atcerējos, ka es Reinim biju solījusi, ka atvadīšos no viņa, ja braukšu prom... Daļa no manis teica, lai es to nedaru, bet es gribēju turēt savu solījumu...

Es sataisijos un devos pie Reiņa.

Es Pieklauvēju pie durvīm, neviens durvis neatvēra. Bet Reinim šeit bija jābūt, viņa mašīna stāvēja sēta...

Es atvēru durvis un iegāju iekšā.
-Te kāds ir?- Es jautāju.
Nevienas atbildes.

Pagājusi uz priekšu, redzēju Reini sēžam dīvānā, pilnīga Klusumā, bēdīgu skatāmies vienā punktā.

Viņš uzmeta man acis.
-Es atnācu atvadīties...- Es klusi noteicu.
-Kādā ziņā?- Viņš jautāja.
-Es.... Es braucu prom...- Es atbildēju.

Viņš neko neteica un skatījās uz mani.

-Es taču tev apsolīju, ka es atvadīšos...- Man acīs parādījās asaras.

Reinis nenovēršot acis no manis noraidoši pakratīja ar galvu.

-Es negulēju ar viņu.- Reinis beidzot kaut ko pateica.
-Diez ko tad tu tur darīji...- Es nosmējos un man par vaigu noritēja asara.
-Es tev zvēru, man ar viņu nekas nebija, mēs aizgājām uz istabu un es teicu, lai viņa tur sēž... Es gribēju, lai tu domā, ka tur kaut kas notiek, bet nekas nenotika.- Reinis sakot piecēlās no dīvāna un nāca man tuvāk.
-Reini, es esmu izlēmusi...- Es nošņukstēju.
-Tu nekur nebrauksi. Šoreiz es tevi nekur nelaidīšu...- Reinis pienāca pie manis un stipri samīļoja.
-Reini...- Es nopūtos.
-Tu nekur nebrauksi...- Reinis noteica.

Es tikai šņukstēju.

-Mums viss būs kārtībā..- Reinis vēl joprojām turēja mani savos apskāvienos.

Nespēju neko pateikt...

-Mēs ar daudz ko esam tikuši galā, ar šo mēs arī tiksim galā.- Reinis pasmaidīja.
-Esot kopā, mums ir vienas vienīgas problēmas...- Es klusi noteicu.
-Ja mēs nebūtu viens otram, ar tām problēmām netiktu galā. Mazais, es tevi nekur nelaidīšu...- Reinis nobučoja man vaigu.

-Un ja es šeit nebūtu atbraukusi? Tu pat mani nemeklēji...- Es noteicu.
-Es domāju, ka tu jau sen esi prom. Niks teica, ka tu braukšot prom, tava mājā arī neviens nebija, es tur sēdēju divas dienas un gaidīju, kad tu parādīsies...- Reinis nopūtās.

Ar noraudātām acīm paskatījos uz Reini.

-Paliec.- Viņš noteica.

Es neko nesakot noskūpstīju Reini, it kā pasakot, ka es nekur nebraukšu.

Pa mājās durvīm ienāca Reiņa tēvs.
-Tā... Tā...- Viņš noteica.

Es paskatījos uz viņu un mazliet sabijos, jo zināju, cik ļoti es viņam nepatiku.

-Es tev esmu atvainošanos parādā...- Reiņa tēvs noteica.

Es nesaprašanā paskatījos uz Reini.

-Paldies, ka tu man atvēri acis par Sofiju, es to vēl joprojām atceros, paldies, ka liki manam dēlam saprast, ka viņam nevajag precēt Leniju un piedod, par visu ko toreiz tev teicu. Un paldies, ka uzvedi manu dēlu uz pareizā ceļa... Bet vislielākais paldies, par dokumentiem, kurus dabūji atpakaļ.- Reiņa tēvs pateicās.

Es biju tik ļoti pārsteigta, ka nespēju neko pateikt. Nekad nebiju domājusi, ka Reiņa tēvs par kaut ko man vispar spētu pateikties.

-Beidzot.- Reinis nopūtās.
-Kas beidzot?- Reiņa tēvs jautāja.
-Beidzot tu viņu spēj pieņemt.- Reiņa sejā parādījās smaids.
-Paldies, ka jums ir tāds dēls...- Es beidzot kaut ko pateicu.
-Tāds viņš ir pateicoties tev. Es viņu nemācēju izaudzināt, bet tu viņu izmainīji pāris mēnešos...- Reiņa tēvs staroja.