Pārkāpjot robežas

19.

-Labrīt, princesīt, laiks braukt mājās.- Reinis klusi iečukstēja man ausī.
Atvēru acis un pasmaidīju.
-Šovakar pie mums atnāks pāris cilvēki, tas nekas?- Reinis jautāja.
-Labi.- Klusi nočukstēju.

Palātā ienāca Kristaps. Viņš šķībi noskatījās uz Reini.
-Labrīt.- Kristaps noteica skatoties uz mani un pasmaidīja.
-Labrīt.- Es pasmaidīju pretī.
-Es tevi aizvedīšu.- Kristaps teica.
-Viņa taču var braukt ar mani.- Reinis mierīgā balsī teica.
-Es viņu aizvedīšu.- Kristaps stingri noteica, nepaskatoties uz Reini.
-Es tev atvedu drēbes. Gaidīšu tevi mājās.- Reinis padeva man drēbes un aizgāja.

-Es varēju braukt ar Reini, lai tev nav lieki jābraukā.- ģērbjoties teicu.
-Vajadzēs parunāt.- Kristaps atbildēja.

Kad biju apģērbusies, aizgāju pēc izraksta un ar Kristapu devāmies uz mašīnu.

Pus ceļu mēs abi klusējām.
-Tātad...- Kristaps iesāka.

Es domāju, ka viņš tūlīt man sāks lasīt morāli, par to, ko esmu izdarījusi.

-Nekad mūžā tā vairs nedari. Ja ar tevi kaut kas slikts notiks, es sev to nepiedošu, un arī vecāki man to nepiedos. Man tevi ir jāpieskata. Un kas attiecas uz Reini, ja viņš tev dara pāri, ja viņš tevi kaut kā sāpina, saki man.- Viņš uzmeta žēlu skatienu man.
Es pakratīju ar galvu un mazliet pasmaidīju.
-Jūs vairs neesat draugi?- žēlā balsī jautāju.
-Tur tu nejaucies.- Kristaps stingri atbildēja.
-Bet tā ir mana vaina.- Es mazliet pacēlu balsi.
-Nē, tā ir tikai un vienīgi Reiņa vaina. Viņš zināja ko viņš dara, tu vienkārši pavilkies.-Arī Kristaps pacēla balsi.

Piebraucām pie mājas. Pie durvīm jau gaidīja Reinis.
-Ja nu kas, tu saki man.- Kristaps noteica pirms izkāpu no mašīnas.

Taisnā ceļā aizgāju pie Reiņa un viņu stipri apskāvu.
-Kā jūties?- Viņš maigā balsī jautāja.
-Tagad pavisam labi.- Pacēlu acis uz viņu un pasmaidīju.
Reinis mani paņēma uz rokām un aiznesa uz istabu.

Uz gultas stāvēja maza kastīte un blakus tai daudz saldumi.
-Reini...- Es nopūtos un pasmaidīju.
Viņš mani nolika zemē.

Atvēru kastīti, iekšā bija sudraba ķēdīte ar kuloniņu.
-Paldies.- Priecīgi iesaucos un apskāvu viņu.
Reinis paņēma ķēdīti un aplika to ap kaklu.

Istabā ienāca Maiks.
-Tev ciemiņi.- Viņš noteica. -Kā tev ir?- Maiks turpināja paskatoties uz mani.
-Ir labi.- Es mazliet pasmaidīju.

Reinis man maigi nobučoja pieri un devās uz istabas durvju pusi.
-Tu paliec šeit, ārā nenāc, Maik, pieskaiti viņu.- Reinis teica, pirms izgāja no istabas.

Pēc šiem vārdiem man ļoti interesēja, kas tur ir par cilvēkiem un, kas tur tagad notiks.

-Tu par kaut ko uztraucies?- Maiks redzējis manu skatienu jautāja.
-Iepriekšējo reizi, kad viņš teica, lai neeju ārā no istabas, viņu sita.- Es mazliet trīcošā balsī atbildēju.
-Būs jau labi.- Maiks noteica un pasmaidīja.
Viņš pienāca man klāt un apskāva.

Man tas nelikās pareizi, tāpēc mazliet atrāvos no viņa.

Istabā ienāca Reinis, viņš piegāja pie skapja un starp drēbēm kaut ko meklēja. Viņš izvilka pistoli.

-Reini...- Es satvēru viņu ar roku un uztrauktām acīm skatījos.
-Neuztraucies, mazais, viss kārtībā.- Viņš pasmaidīja.
-Tad noliec pistoli.- Trīcošā balsī teicu.
Reinis uzmeta skatienu Maikam un ar acīm norādīja uz mani. Viņš nobučoja man pieri, atrāvās no manas rokas un izgāja no istabas.

-Neuztraucies.- Maiks mierīgā balsī teica, iesēdās gultā un paņēma vienu konfekti, kas stāvēja uz gultas.
-Es gribu zināt, kas tur notiek.- Noteicu un sniedzos pēc durvju roktura.
Maiks izlēca no gultas un sagrāba mani aiz rokām.

-Nevajag.- Viņš stingrā balsī noteica.
-Varbūt tu vismaz vari pateikt, kas tur notiek?- Es paliku dusmīga.
-Ja zinātu, varbūt pateiktu.- Viņš atbildēja.
Es centos izraut savas rokas no viņa, bet viņš tās bija saspiedis pārāk stingri.
-Reini!- Es skaļi iekliedzos.
-Ko tu dari?!- Maiks man uzkliedza.

Istabā ieskrēja Reinis.
-Kas noticis?- Viņš uztrauktā balsī jautāja.
-Viņa grib zināt ar ko tu tur nodarbojies, gribēja iet skatīties kas tur notiek.- Maiks nomurmināja.
-Keita, ja es tev teicu, lai paliec te, tad klausi mani. Tev neaiziet vai kā?- Reinis dusmīgi paskatījās uz mani.
-Es uztraucos par tevi.- Man acīs parādījās asaras.

Reinis satvēra manu galvu un skatījās acīs.
-Bet es uztraucos par tevi, tāpēc dari ko es saku, labi?- Viņš mierīgā balsī teica.
Es pakratīju ar galvu un stipri viņu apskāvu.
Reinis izgāja.

-Ko tu esi izdarījusi ar manu brāli?- Maiks nosmējās.
Es nesaprašanā paskatījos uz Maiku.
-Viņš nekad pret meiteni tā nav izturējies.-Viņš turpināja.
Es parakstīju plecus un pasmaidīju.

Dzirdēju kā Reinis sāk uz kādu kliegt.
Satrauktām acīm paskatījos uz Maiku.
-Nemaz nedomā.- Maiks noteica.
Es ātri izskrēju no istabas un aizskrēju uz viesistabu, Maiks atskrēja man līdzi.

Reinis turēja pistoli pie kāda puiša sejas. Puisis izskatījās diezgan jauns un nobijies.
Apkārt sēdēja vēl trīs puiši un vēroja notiekošo.
Reinis uzmeta skatienu man.

Es tur stāvēju un no šoka nespēju pakustēties.
-Keita...- Reinis klusi noteica.
-K..kā.. Kas... Labi, aizmirsti.- Es nomurmināju un izgāju no mājas.

Šo cilvēku, kuru esmu iemīlējusi, es vispār nepazīstu. Ar mani viņš ir jauks un prātīgs, bet... Nesapratu ko man domāt.

No mājas iznāca viens no puišiem, kas visu vēroja un puisis, kuram bija pistole pie galvas. Viņi iesēdās mašīnā uz aizbrauca.

Tad iznāca ar Maiks.
-Keita, nāc iekšā.- Viņš maigā balsī teica.
-Nekur es neiešu.- Stingri atcirtu.

Viņš iegāja iekšā, pēc mirkļa iznāca Reinis.
-Mazais...- Viņš nočukstēja.
-Nesauc mani tā. Kas tu esi par cilvēku? Ko tas viss nozīmē?- Es pacēlu balsi.
-Nav svarīgi.- Viņš nomurmināja, pienāca man klāt un maigi apķēra.
-Ir gan svarīgi. Man tas ir svarīgi.-Es uzkliedzu un atgrūdos no viņa.
Reinis pienāca man klāt, paņēma mani un pārmeta pār plecu.
-Laid zemē!- Es kliedzu un stipri situ viņam pa muguru.

Viņš mani ienesa iekšā un iesēdināja dīvānā. Mūs abus vēroja divi puiši un Maiks.

Es ar dusmīgu seju skatījos sienā.
-Dusmiga tev tā draudzene.- Viens no puišiem iesmējās.
Arī Reinis iesmējās un es dusmīgi paskatījos uz viņu.
Sakrustojusi rokas, es sēdēju dīvānā. Visi vēroja mani.

-Dzersiet kaut ko?- Reinis piedāvāja abiem puišiem.
Abi pakratīja ar galvu.
-Es arī.- Paskatījos uz Reini un Izspiedu mākslīgu smaidu.
-Aizmirsti.- Viņš nosmējās, paņēma viskija pudeli, trīs glāzes un nolika uz galdiņa.

-Kārlis, starp citu.- Viens no puišiem ar sevi iepazīstināja.
-Un Artūrs.- Arī otrs pievienojās.
-Keita.- Vienaldzīgi noteicu.
Reinis sapildija glāzes un padeva tās Kārlim un Artūram.