Pārkāpjot robežas

47.

No rīta pamodos ar šausmīgām galvas sāpēm tur pat uz dīvāna. Paskatījos uz galda, tur stāvēja ibumetins un ūdens glāze. Iedzeru zāles un devos pie Reiņa.

-Man tev ir kas sākāms.- Es vērot durvis vaļā teicu.

Bet tur neviena nebija, gulta bija saklata tā, it kā neviens tur nebūtu gulējis.

Man taču nebūs tikai izlicies, ka viņš te vakar bija... Sāku domāt, ka jūku prātā.

Pa mājās durvīm kāds ienāca, gāju skatīties, tas bija Kristaps.
-Kas ir?- Kristaps jautāja, jo stulbi skatījos uz viņu.
-Reinis taču šeit bija...- Es itkā jautājot noteicu.
-Bija, vairs nav. Tevi tas uztrauc?- Viņš nopietnā balsī jautāja.
-Aaa nē. Vienkārši domāju, ka ar galvu kaut kas nav.- Es nosmējos.

Kristaps uz mani šķībi paskatījās un aizgāja uz savu istabu.

-Bet kur viņš ir?- Es jautāju viņam sekojot.
-Keita.... Nelien vairs viņa dzīvē.- Viņš stingri noteica.

Tie vārdi man iedūras tieši sirdī. Tas ļoti sāpēja. Tad jau laikam viņš tomēr precēsies....

Kristaps paņēma pāris mantas no skapīša un aizgāja.

Pusi dienas nogulēju viesistabā uz dīvāna, skatoties televizoru.

Tad pēkšņi man iezvanījās telefons, tā bija Līna.
-Čau. Ciemiņus gaidi?- Viņa jautāja.
-Čau. Vienmēr laipni.- Es nosmējos.
-Es ar Kristu un Artūru drīz būsim.- Līna noteica un nolika klausuli.

Es ātri piecēlos no dīvāna un centos pēc iespējas ātrāk piekārtot māju.

Pie durvīm kāds klauvēja.
Atvēru durvis, pa tām ienāca Līna, Krists un Artūrs.

-Čau sen neredzēta.- Krists noteica.
Es uzmetu acis Artūra rokām, kurās atradās divas viskija pudeles.

-Nu neeee.- Es nomurmināju.
-Klusu, sen neesam pasēdējušas.- Viņa pasmaidīja.
Es smagi nopūtos.

-Labi izskaties.- Artūrs beidzot kaut ko pateica.

Kaut gan tas visticamāk bija sarkasms, jo mugurā  man bija trenuškas, maiciņa un mati bija izpūrušā copē.
Es viņam viegli uzsitu pa plecu un pasmaidīju.

Visi trīs iesēdās dīvānā un es aizgāju uz virtuvi pēc glāzēm.

-Man tev vajag kaut ko pateikt.- Līna klusi teica ienākot virtuve.

Es paskatījos uz viņu un uzreiz redzēju, ka viņai ir kaut kas aiz ādas.

-Es sarunāju mums zālīti.- Viņš nočukstēja.
-Kooo?- Es biju šokā.
-Beidz, tev arī kādreiz vajag kārtīgi atpūsties. Vienīgi tev man būs jāatnāk līdzi viņu savākt.- Līna noteica.
-Tu esi traka.- Es nosmējos.
-Viņš tūlīt būs netālu no tavām mājām, mums vajadzētu jau iet.- Viņa noteica.

Aiznesām glāzes uz viesistabu un pateicām puišiem, ka uz mirklīti uz skriesim.

Pagājām trīs mājas tālāk un apstājamies.
-Viņam tūlīt jābūt klāt.- Līna sacīja.

Pāris minūtes vēl pastāvējām un pie mums piebrauca melna mašīna.

Atvērās mašīnas logs un manas acis sastapās ar kādām ļoti labi zināmām acīm. Tas bija Reinis. Viņa sejā vēl joprojām bija ar sasitumiem.

-Nu nē.- Līna smagi noteica.
-Kas par jokiem.- Reinis ar nopietnu seju uz mani skatījās.
-Tas ir man.- Līna dusmīgi paskatījās uz Reini.
-Aizmirsti.- Viņš nomurmināja.
-Tā taču nevar.- Līna runāja viņam pretī.
-Iekāp mašīna.- Reinis skatoties uz mani teica.
Es paskatījos uz Līnu.
-Aizmirsti.- Viņa noteica.
-Lūdzu. Piecas minūtes. Tad varēsi iet.- Reinis nenovērsa skatienu no manis.
-Iedod viņai ko atvedi, tad iekāpšu.- Es pasmaidīju.