Pārkāpjot robežas

62.

Atvēru acis, es atrados dzīvoklī uz dīvāna. Man ļoti sāpēja galva un biju apdullusi.

-Nu tad beidzot.- pazīstama balss teica.

Es centos viņu saskatīt, līdz beidzot ieraudzīju savā priekšā Adrianu.

-Ko tas nozīmē?- Es klusi jautāju.
-Tu samaksāsi par visu.- Adrians norūca.

Es centos piecelties no dīvāna, bet man vispar nebija spēka.

-Nepārcenties. No šejienes ārā tu tāpat netiksi.- Adrians nosmējās.
-Adrian... Tu taču mani mīli.- Es noteicu.
-Tieši tāpēc es tev neļaušu pieļaut kļūdas.- Viņš pasmaidīja.

Viņš bija pilnīgi nojūdzies.

-Ko tieši tev vajag?- Es jautāju.
-Man vajag to ko tu todien atdevi tam kroplim...-Viņš ar dusmām teica.
-Un tad mēs atkal varēsim būt kopā.- Viņš smaidīja.

Tas mani tik ļoti biedēja.

-Palaid mani un es visu nokārtošu.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.
-Nē, nē, viņš pats visu nokārtos.- Adrians vēl joprojām smaidīja.

Viņš pienāca man klāt un noglāstīja vaigu. Es mazliet sarāvos.

-Nebaidies, es tev pāri nedarīšu.- Viņš apsēdās man blakus.
-Adrian... Lūdzu palaid mani.- Es lūdzos.

Viņš neko neatbildēja un tikai smaidīja.

Es iespēru viņam pa kājstarpi un skrēju uz durvju pusi.

Satvēru rokturi, durvis bija vaļā. Es tas attaisīju un grasījos skriet ārā, bet kāds vīrietis mani apturēja.

Vīrietis mani iestūma atpakaļ.

-Keita, Keita, Keita....- Adrians iesāka.

Es sabijusies stāvēju istabas stūrī.

-Par šādiem gājieniem pienākas sods. Bet šis būs brīdinājums, nākošreiz vairs nebūs tik labi.- Viņš smaidot turpināja.

Lai arī cik ļoti es centos neizrādīt bailes, man tas nesanāca. Man par vaigu parritēja asara.
Adrians to noslaucīja.

Vienīgais, kas man bija prātā, lai Reinis ar Kristapu mani ātrāk dabu prom no šejienes, viņi taču mani meklē, pilnīgi noteikti... Savādāk nevar būt.

-Es iešu nokārtot visu, lai ātrāk varam lidot prom un dzīvot kopā līdz mūža galam.- Adrians noteica, noglāstīja man vaigu un aizgāja.

Es iesēdos dīvānā un vienkārši sabruku. Tik ļoti raudājusi es vēl nebiju nekad. Man bija tik ļoti bail...

Pēc kāda laika, es piecēlos, piegāju pie durvīm un atvēru tās.

-Atpakaļ.- Vīrietis norūca.
-Lūdzu, palaid mani. Es tev samaksāšu.- Es lūdzos.
-Man jau par šo maksā.- Viņš noteica.
-Es tev samaksāšu trīs reizes vairāk, tikai lūdzu palaid mani...- Es nošņukstēju.
Vīrietis tikai noraidoši pakratīja ar galvu.
-Lūdzu, par mani uztraucas.- Es noteicu.

Vīrietis mani pastūma atpakaļ un aiztaisīja durvis.

Vienīgā iespēja tikt prom, bija pa logu.
Es piegāju pie loga un attaisīju to. Es atrados piektajā stāvā.

Es smagi nopūtos.

Ja arī lektu lejā, labākajā gadījumā būtu ar lauztām kājām...

Dzīvokli es atrados jau nedēļu. Katru dienu Adrians nāca pie manis, viņš uzvedas tā, itkā nekas nebūtu noticis. Viņš dzīvoja ilūzijās.
Bet vienīgais par ko es viņam varētu pateikt paldies, ka viņš man nav darījis pāri.