Pārkāpjot robežas

48.

No rīta pamodos, Reiņa blakus nebija. Kāds pārsteigums...

Tad pēkšņi atvērās durvis.
-Labrīt mazais. Brokastis gultā.- Reinis ar smaidu sejā ienāca istabā un pasniedza man brokastis.

Likās, ka tā nav īstenība, ka tikai sapņoju.

Reinis pieliecās pie manis un maigi noskūpstīja man vaigu.

-Tā varētu būt katru rītu.- Es pasmaidīju.
-Drīz tā arī būs katru rītu.- Viņš noteica.

Reinim zvanīja telefons, es ātri uzmetu acis. Viņam zvanīja Lenija.
Reinis paskatījās uz mani un nospieda.

-Kas tev ir ar Kārli?- Reinis jautāja.
-Kas tev ir ar Leniju?- Es uzdevu pretjautājumu.
-Nekas.- Reinis novērsa skatienu no manis.
-Man ar Kārli arī vairs nekas nav.- Es noteicu.

Reinis paskatījās uz mani un nosmējās.

-Kas ir?- Es jautāju, jo viņa smiekli man likās nevietā.
-Vairs nav...- Viņš nomurmināja.
-Nejau es saderinajos un taisījos precēties...- Es viņam uzbraucu.
-Ja tev no šī brīža kāds piedurs kaut pirkstiņu, lai arī kas tas būtu. Es par sevi negalvoju.-Reinis stingri noteica.
-Neaizmirsti to, ka tev vēl ir līgava.-Es ar nopietnu seju skatījos Reinim acīs.
-Atceries manus vārdus.- Reinis teica.
-Mh- Es klusi noteicu.

-Labi, man jābrauc.- Reinis piecēlās no gultas.
-Pie savas līgavas?- Es jautāju ar smīnu sejā.
-Nokārtot, lai viņa vairs nav mana līgava.- Reinis dusmīgi atbildēja.

Viņš pienāca pie manis, noskūpstīja un aizgāja.

Situācija kurā tagad atrados bija tik ļoti sarežģīta un nesaprotama. Nezināju vai vispār vēl kādam varu uzticēties, vai vispār varu ticēt tam, ko Reinis saka.

Es paēdu brokastis, izlīdu no gultas un iegāju dušā.

Pie mājas durvīm kāds klauvēja.
Aizgāju atvērt. Pa durvīm ienāca Lenija. Es pāris soļus atkāptos atpakaļ.
Viņa aiztaisīja durvis.
Viņa ar dusmām skatījās man tieši acīs.

-Neatceros brīdī, kurā ļāvu tev ienākt.- Es stingri noteicu.

Viņa neko neatbildēja un izvilka no somiņas pistoli.

-Tu esi normāla?- Tagad jau uztrauktā balsī teicu.
-Tu lien tur, kur tev galīgi nav vietas.- Lenija pacēla pistoli pret mani.
-Reinis šeit vakar bija?- Viņa turpināja.
-Bija, bet...- Es gribēju paskaidrot, ka starp mums nekas nebija.
-Nekādus bet... Ja tu nesapratīsi tagad, tad tas viss beigsies ļoti bēdīgi.- Lenija ar ļaunumu acīs skatījās uz mani.
-Tev pašai neliekas stulbi, ka tu gribi vīrieti, kurš negrib tevi?- Es jautāju.
-Nav īstais laiks jociņiem.- Lenija noteica.
-Tu vari mani nošaut, bet tad tu Reini tāpat nedabūsi.-Es nosmējos.
-Kurš gan varētu iedomāties, ka tāda vāja meitene kaut ko tādu varētu izdarīt, un kā es vispār te atrodos.- Lenija mazliet pasmaidīja.
-Mazs sīkums. Kad nāci iekšā, pie mājas redzēji kameru?- Es sāku smieties.

Lenijas sejā saka parādīties bailes. Pilnīgi noteikti varēja redzēt, ka viņa neaptver ko viņa vispār dara.

Atvērās mājas durvis, pa tām ieskrēja Reinis, izrāva Lenijai no rokām pistoli un pienāca pie manis.

-Viss labi?- Reinis man noglāstīja seju.
Es pakratīju ar galvu.
-Atdod gredzenu.- Reinis pieejot pie Lenijas stingri noteica.

Lenija neteica nē vārda. Reinis paņēma viņas roku un norāva gredzenu no viņas pirksta.

-Reini, lūdzu.- Lenija saka raudāt.
-Tu esi pilnīgi jukusi. Pazudi no šejienes un pasaki vecākiem, ka negribi ar mani precēties. Vai arī tev būs lielas problēmas ar policiju.- Reinis kliedza.
-Piedod, es tā negribēju, tiešām.- Lenija šņukstēja.
-Pazūdi!- Reinis nokliedzās pa visu māju.

Lenija raudot, lēni izgāja no mājas.

-Piedod, ka tev kaut kas tads ir jāpieredz...- Reinis mani stipri samīļoja.
-Viņai vajag ārstu.- Es noteicu.
-Kur viņa dabūja pistoli?- Es jautāju.

Reinis novērsa skatienu no manis.

-Tā ir mana.- Viņš nomurmināja.
-Jūs dzīvojat kopā?- Ar žēlām acīm paskatījos uz Reini.

Reinis pakratīja ar galvu un nodūra acis zemē.

-Ir kaut kas vēl ko tu man tagad gribētu pateikt?- Es atkāpos pāris soļus.
-Protams, ka nē.- Viņš noteica.

Atvērās mājas durvis. Uz mani skatījās Reiņa tēvs, ar dusmu pilnu seju.

Reinis pagriezās pret viņu un neteica nē vārda.

-Lenija man visu izstāstīja...- Reiņa tēvs noteica.
-Un tev tā liekas normāli?- Reinis uzbrauca savam tēvam.
-Ja viņa cenšas glābt savu ģimeni, tad jā, tas ir normāli. Man neliekas normāli, ka kaut kāds mazgadīgs skuķis cenšas izjaukt ģimeni. Nepietiek, ka tu taisi sūdus..- Reiņa tēvs pacēla balsi.
-Kādu ģimeni, ko tu runā. Nav nekādas ģimenes.- Ari Reinis pacēla balsi.
-Viņa ir stāvoklī!- Reiņa tēvs nokliedzās.

-Stāvoklī?- Es klusi nočukstēju.

Reinis ar satrauktām acīm paskatījās uz mani.

-Lai pēc pus stundas tu būtu pie Lenijas. Un nemaz nemēģini viņai neko pārmest. Viņai jau tā pietiek pārdzīvojumu. Un par šo te, lai tu pat nedomātu, tu zini ko es varu izdarīt.- Reiņa tēvs noteica un aizgāja.

-Viņa ir stāvoklī?- Ar asarām acīs skatījos uz Reini.
-Man tā ir pirmā dzirdēšana.- Reinis atbildēja un liecās pie manis, lai apskautu.
-Tu ar viņu gulēji?- Es pagrūdu viņu un atkāpos pāris soļus atpakaļ.
-Beidz.- Reinis noteica un nāca man tuvāk.
-Nenāc man klāt!- Es nokliedzos.
-Man varbūt pajautāt tev, ar ko tu šijā laikā esi gulējusi?- Reiņa seja savilkās dusmās.
-Tas bija daudz savādāk!- Es kliedzu.
-Kas savādāk? Man arī ir savas vajadzības. Tāpat kā tev. Kura te mīcijās ar manu draugu ko?!- Ari Reinis sāka kliegt.
-Ej pie savas jaunās ģimenes.- Es raudot noteicu.
-Ej no*isies ar vēl kādu manu draugu.- Reinis kliedza.

Pēc šiem vārdiem es paliku ar muti vaļā.

-Pazūdi no šejienes! Vācies! Nekad mūžā vairs negribu tevi redzēt!- Es kliedzu grūžot viņu ārā pa durvīm un ik pa reizei iesitot viņam.

Es viņu izgrūdu pa durvīm, no visa spēka iesitu pļauku un aizcirtu durvis viņa acu priekšā.

Aizslēdzu durvis, aizskrēju uz istabu, Iegūlos gultā un sāku raudāt, tā, kā vēl nekad nebiju raudājusi. Tie vārdi no viņa puses mani ĻOTI aizskāra.