Pārkāpjot robežas

38.

No rīta piecēlos, gāju uz virtuvi, lai uztaisītu sev kafiju, bet apstājos pie viesistabas. Tur vēl joprojām sēdēja un dzēra Kristaps, Reinis, Kārlis un vēl pāris viņu draugi.

-Kas tad mums te.- Reinis noteica ieraugot mani.

Arī visu pārējo skatieni bija pievērsti man.
-Ammm, nuuu labrīt.- Es biju mazliet apmulsusi.
-Nāc piesēdi.- Kārlis teica, atbrīvojot vietu uz dīvāna.

Pie durvīm kāds zvanīja.
Es aizgāju atvērt.
Man priekšā stāvēja Lenija.

-Reinis ir šeit?- Viņa uztrauktā balsī jautāja.
Es ar roku norādīju uz viesistabas pusi.
Viņa neko nepateica un aizskrēja uz viesistabu.

Un tad sākās bļaustīšanās, kur viņš ir bijis, kāpēc viņš neceļ un kāpēc visu nakti, uz ko Reinis atbildēja tikai ar šķiršanos un to, lai viņa iet mājās izguļas.

Redzēju koridorā uz plauktiņa cigaretes, paņēmu tās un izgāju ārā.

Apsēdos uz trepītēm un aizdedzināju cigareti.
No mājas iznāca Kārlis, izrāva man cigareti no rokas un aizmeta to prom.

Es nopūtos.
-Nemaz nepūt.- Viņš noteica un no kabatas izvilka cigaretes.
-Tā nav godīgi.-Es nosmējos.

No mājas iznāca visi pārējie.
Visi saka pīpēt.

Es saskatījos ar Kārli un mēs sasmaidijamies. Protams, Reinis mūs vēroja. Tas sāka jau mazliet kaitināt.

Kristapam zvanīja telefons un viņš iegāja iekšā.
-Labi, es laikam braukšu.- Kārlis noteica.
-Tu esi dzēris, kāds braukt.- Es teicu.
-Kaut kā jau mājās jātiek.- Viņš nosmējās.
-Tu vari palikt te, izgulies un tad brauc.- Es pasmaidīju.
-Mēs varam aizvest.- Reinis iejaucās.
-Nevaram gan, man pēc pus stundas jābūt pie manikīra.- Lenija pasmaidīja.
-Mēs aizvedīsim.- Reinis mazliet paaugstināta tonī noteica.
-Bet...- Lenija iesāka.
-Nekāds bet, tad tavs manikīrs pagaidīs.- Reinis viņu pārtrauca.
-Es jau varu palikt arī šeit, kāda starpība kur guļu. Pēc tam vēl būs jādomā kā tikt pēc mašīnas, un vēl tas, ka negribu izjaukt kādam plānus.- Kārlis ierosināja.

Bija acīm redzams, ka Reinis nekādā gadījumā negrib pieļaut to, ka Kārlis šeit paliek.
Iznāca Kristaps.

-Kārlis taču var šeit izgulēties, lai varētu braukt ar mašīnu vaine?- Es jautāju.
-Jā, protams.- Kristaps atbildēja.
-Mēs tač varam tevi aizvest.- Reinis noteica.
-Bet man nav laika.- Lenija ierunājās.
-Nē, nē, es palikšu.- Kārlis pasmaidīja.
-Labi, davaj, čau.- Reinis atvadījās.

Varēja redzēt, kā Reinis brauc virsū Lenijai, kamēr viņi gāja uz mašīnu.
Arī pārējie puiši aizgāja.

Es ar Kristapu un Kārli iegājām iekšā.
-Labi, Arlabunakti.- Kristaps noteica un aizgāja uz savu istabu.
-Tev arī jāiet gulēt.- Es teicu Kārlim.
-Blakus nāksi?- Kārlis nosmējās.
Es viņam uzsitu pa plecu.

-Tu vari iet gulēt manā istabā, lai tev nav jāguļ uz dīvāna. Es tev netraucēšu.-Es pasmaidīju.
-Arlabunakti.- Kārlis nosmējās un aizgāja uz manu istabu.

Mazliet pamācījos.
Pa durvīm ienāca Linda.
-Aaa čau.- Viņa teica.
-Čau.- Es atbildēju.
-Kur ir Kristaps?- Viņa mazliet uztraukta jautāja.
-Viņš guļ, nesen tikai iegāja gulēt..- Atbildēju.
-Kaut kas noticis?- Jautāju, jo likās, ka viņa tiešām uztraucas.
-Šodien bija runāts, ka iesim kopā uz sonografu, bet atkal drošvien iešu viena.- Viņa nopūtās.
-Es varu aiziet līdzi.- Es piedāvāju.
-Tiešām?- Viņa mazliet pasmaidīja.
-Protams.- Es atbildēju.

Kopā aizgājām uz sonogrāfu, uzzinājām vai viņiem būs puisītis vai meitenīte.

Atgriezāmies pie mums mājās.
Kristaps jau bija piecēlies.
-Nē nu labrīt.- Es noteicu.
-Labrīt.- Kristaps nomurmināja, piegāja pie Lindas un noskūpstīja viņu.
-Tu kaut ko neaizmirsi?- Es jautāju.
Kristaps stulbi skatījās uz mani.

Linda iedeva bildītes no sonogrāfa.
-Bļeģ, piedod lūdzu. Es pavisam aizmirsu.- Kristaps apskāva Lindu.
-Mums būs meitiņa.- Linda smaidīja.

Es aizgāju uz savu istabu.
Kārlis vēl joprojām gulēja.
Viņš tik saldi čučēja, ka negribējās viņu modināt.

-Labrīt.-Viņš nomurmināja.
-Oho, kāds pamodies. Kaut ko ēdīsi?- Es pasmējos.

Kārlis kaut ko nomurmināja.
-Davaj, celies augšā.- Es piegāju pie viņa un sāku viņam bakstīt.

Kārlis parāva mani aiz rokas un ievilka gultā, pats uzgūlās man virsū un turēja abas rokas.
Mēs abi apstulbuši skatījāmies viens uz otru.

-Piedod.- Kārlis noteica un nokāpa no manis.
Es izkāpu no gultas un stāvēju neko nesakot.
-Es laikam braukšu mājās.- Kārlis apjucis noteica.

Viņš izgāja no istabas un aizbrauca.