Pārkāpjot robežas

36.

Anglijā es biju apmēram divus mēnešus. Visu to laiku centos pierunāt mammu, lai varētu atgriezties mājās.

Ar Kristapu biju salabusi, runājām gandrīz katru vakaru. Arī Kristaps ar Reini bija salabuši.

Ar Reini... Ar viņu nebiju runājusi kopš dienas, kad aizbraucu, bet es ticu, ka viņš mani gaida.

Lidostā mani sagaidīja Kristaps.
-Nu čau sīkā.- Kristaps pienāca pie manis un apskāva.
-Tu man pietrūki.- Es pasmaidīju.

Es mazliet saskumu, jo līdz pēdējam brīdim cerēju, ka mani sagaidīs arī Reinis. Kristaps taču būtu viņam pateicis, ka atgriežos.

Mēs aizbraucām uz mūsu vecajām mājām, tā bija tieši tāda pati, kāda pirms ugunsgrēka.

-Kur tētis?- Iegājusi mājā jautāju Kristapam.
-Viņam darīšanas, plus, viņš negribēja mums šovakar traucēt.- Kristaps atbildēja.
-Kā negrib traucēt?- Nesaprašanā jautāju.
-Tava atgriešanās taču ir jānosvin.- Kristaps pasmaidīja.

Pienāca vakars, māja bija pilna ar cilvēkiem. Tik ļoti šis pietrūka, divus mēnešus nebiju atradusies starp tik daudziem cilvēkiem.

Atvērās mājās durvis, pa tām ienāca ļoti skaista, slaida blondīne. Kāds nāca aiz viņas. Tas kāds, bija Reinis...

Nejau viņi ir kopā, tā nevar būt.

Reinis palīdzēja viņai novilkt mēteli un pakarināja to.

Reinis ieraudzīja mani.
-Čau, mazais.- Viņš pasmaidīja.
Es neko neatbildēju un skatījos uz blondīni.
-Tā ir Keita, Kristapa māsa. Un tā, ir Lenija.- Viņš mūs iepazīstināja.
-Viņa meitene... Sveika, esmu par tevi daudz dzirdējusi.- Lenija smaidīja.

Mana sirds sažņaudzās. Man vienkārši trūka vārdi.
Es izspiedu mākslīgu smaidu.
-Droši, ejiet tālāk.- Ar acīm radīju uz viesistabu.

Lenija aizgāja uz viesistabu, bet Reinis pienāca pie manis. Viņš neteica nē vārda, laikam gaidīja, kad es kaut ko teikšu.
-Tu teici, ka gaidīsi mani.- Es nopietnā balsī noteicu.
-Viņa par mums neko nezin, un es tevi palūgšu par to viņai arī neko neteikt.- Reinis noteica.
-Tu smejies? Es netaisos ar viņu nemaz runāt. Tu esi vienkārši pretīgs...- Es mazliet pacēlu balsi.
-Mazais...- Reinis iesāka.
-Tā tu vari saukt savu to tur...-Es nomurmināju un aizgāju uz viesistabu.

Iesēdos dīvānā un vēroju notiekošo.
Nezinu kas bija sliktāk, atrasties tur, kur nevienu nepazīstu, vai tur, kur negribētu nevienu pazīt.

Uzmetu acis Reinim un viņa jaunajai meitenei.
Lenija uzvedās tā, itka būtu augstāka par visiem citiem. Tā vien gribējās viņai iesist pa seju.

Man blakus apsēdās Kristaps.
-Man vajadzēja pateikt, es zinu...- Kristaps noteica.
-Cik ilgi tas jau notiek?- Es jautāju.
-Nedomā par to, atpūties.- Kristaps man rokās ielika glāzi.
-Būs labi.- Es pasmaidīju un noliku glāzi uz galdiņa.

Negribēju šeit atrasties, tāpēc izgāju laukā, paelpot svaigu gaisu un apdomāt visu.