Pārkāpjot robežas

39.

Pagāja pāris nedēļas. Visi bija pārliecināti, ka ar Kārli esam kopā. Kristapam, tomēr, izstāstījām, ka tā visa ir tikai izlikšanās, jo viņš atkal sāka ārdīties

Mans tēvs dzīvoja dzīvoklī, Kristaps pārsvarā bija pie Lindas, mājā es bieži biju viena, tāpēc Kārlis palika pie manis. Protams, starp mums nekas nebija, pat vienā gultā negulējām.

Kārtējo reizi Kārlis bija pie manis.

-Klau, man uz pāris dienām jāaizbrauc, sazvanīt mani nevarēs.- Kārlis noteica.
-Kāpēc?-Es jautāju.
-Nav tav darīšana.- Viņš nosmējās.

Kas tā arī bija. Bija viņa lietas, par kurām es neko nezinu un manas. Kaut gan manā dzīvē nekas bez viņa pašlaik nenotika. Sāka pat likties, ka viņam lēnām pieķeros.

-Un ko es darīšu...- Es smagi nopūtos.
-To ko dari parasti.- Kārlis pasmaidīja.
-Man nebūs ar ko parunāt.- Es uztaisīju bēdīgu seju.
-Būs jau labi.- Viņš pienāca pie manis un noglāstīja man vaigu.

Tas man lika domāt, ka varbūt arī viņš man ir sācis pieķerties.
Bet varbūt viņam vispār ir draudzene un šīs pāris dienas viņš būs pie viņas.

-Labi, čau. Man jābrauc.- Kārlis mani apskāva un aizbrauca.

Pēc kāda laika pa mājas durvīm ienāca Kristaps un Reinis.
-Čau, sīkā.- Kristaps noteica un aizgāja uz savu istabu.
-Čau, mazais.- Reinis nosmīnēja.
Neko neatbildēju un devos uz savu istabu, bet mani apstādināja zvans pie durvīm.

Atvēru durvis, tur stāvēja vīrietis ar milzīgu rožu pušķi rokās.
-Keita?- Viņš jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Tas jums.- Viņš pasniedza man ziedus.
-No kā?- Es nesaprašanā jautāju.
-To nu es nemācēšu jums pateikt, jauku jums dienu.-Virietis pasmaidīja un devās prom.

Tas droši vien ir no Kārļa. Es mazliet pasmaidīju. Aizgāju uz savu istabu un uzreiz zvanīju Kārlim.

-Paldies par ziediem.- Es noteicu tik līdz viņš pacēla klausuli.
-Keita, es nevaru baigi runāt. Kādi ziedi?- Viņš ātri nomurmināja.
-Nu tās rozes.- Es mazliet samulsu.
-Neko nezinu par kaut kādām rozēm. Es pēc pāris dienām aizbraukšu pie tevis. Tagad man tiešām nav laika un es slēdzu ārā telefonu.- Viņš steigā noteica un nolika klausuli.

Ja ziedi nav no Kārļa.... Tātad no Reiņa...

Es paņēmu pušķi rokās, dusmīga izgāju no istabas, piegāju pie Reiņa un no visa spēka metu viņam ar ziediem.

-Kas?- Viņš bija nesaprašanā.
-Netēlo idiotu. Liec mani vienreiz mierā!- Es nokliedzos.

No istabas iznāca Kristaps.
-Kas te notiek?- Viņš jautāja.
-Paprasi to tam idiotam.- Es ar acīm norādīju uz Reini.
-Viņai vienkārši aizgāja ciet. Viņa domā, ka tie ir no manis.- Reinis nosmējās.

Kristaps uz mums skatījās, itka mēs ar Reini būtu pilnīgi stulbi un atgriezās istabā.

Es dusmīgi paskatījos uz Reini. Bet ja nu tiešām tie nav no viņa... Tad es tikko pamatīgi izgāzos.

Atgriezos savā istabā un sāku mācīties.

Istabā ienāca Reinis.
-Tiešām tik ļoti negribi no manis saņemt ziedus?- Viņš jautāja aizverot durvis.
-Ej prom.- Es nomurmināju.
-Es gribu tev visu izstāstīt.- Viņš nāca man tuvāk.
-Es negribu neko dzirdēt, tev ir sava dzīve un man sava. Tu man vairs neko nenozīmē.- Es centos melot pati sev.

Reinis nopūtās un aizgāja.
Paņēmu telefonu un gribēju pastāstīt par šo Kārlim, bet viņa telefons bija izslēgts...

Turpināju mācīties, jo nebija pilnigi nekas cits ko es varētu darīt.
Vakarā skatījos filmas, līdz aizmigu.

No rīta piecēlos no durvju zvana.
Piegāju pie durvīm....
Tur atkal stāvēja tas pats vīrietis, kurš vakar, ar ziediem rokās, šoreiz jau ar lillijām.
-Lūdzu.- Viņš pasniedza man ziedus.
-Paldies.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.

Aizgāju līdz virtuvei un pa taisno izmetu ziedus miskastē.

Aizgāju uz istabu pēc telefona un zvanīju Reinim.
-Tu vari to nedarīt.- Es stingri noteicu tik līdz kāds pacēla klausuli.
-Ko?- Atskanēja Lenijas balss.
-Neko.- Es nomurmināju un noliku klausuli.

Lai arī cik ļoti es negribēju Lenijai visu izstāstīt, es negribēju jaukties viņu attiecībās.

Visu nedēļu, katru rītu saņēmu ziedus, un katru reizi viņus izmetu miskastē.