Pārkāpjot robežas

57.

Pamodos no telefona zvana, zvanīja Maiks.
-Jā?- Es samiegojusies nomurmināju.
-Tu taču šovakar būsi vaine?- Viņš jautāja.
-Kur?- Es apstulbusi jautāju.
-Nuuu, man šodien ir dzimšanas diena, būtu ļoti priecīgs, ja arī tu te būtu.- Maiks paskaidroja.
-Es padomāšu.- Es nomurmināju.
-Es gaidīšu.- Maiks noteica un nolika klausuli.

-Kas zvanīja?- Adrians pamodies jautāja.
-Paziņa, uzaicināja uz dzimšanas dienu.- Es atbildēju.
-Šeit laikam visiem vienmēr kaut kas ir jāsvin.- Adrians noteica.
-Es gribētu aiziet, vins man ir daudz palīdzējis, nebūtu forši neiet.- Es centos lūgt atļauju.
-Labi, ej.- Adrians nobolīja acis un pasmējās.

Man uzreiz seja parādījās smaids, es sabučoju Adrianu un izkāpu ko gultas.

-Tu jau taisies?- Adrians jautāja.
-Ātrāk aizbraukšu, ātrāk būšu atpakaļ.- Es noraustīju plecus.

Kamēr taisījos, Adrians visu laiku mani vēroja un smaidīja.

-Būs labi?- Es jautāju kad biju uzvilkusi kleitu.
-Būs ideāli.- Adrians noteica, pienāca pie manis un noskūpstīja.

Es paņēmu telefonu, atslēgas un devos pie Maika.

-Čau?!- Es noteicu ieejot māja.

Ieejot viesistabā, redzēju Reini, kurš ar dusmām skatījās uz mani.

-Čau.- Es noteicu.
Reinis nenovēršot acis no manis neko neatbildēja.

-Tu jau klāt?- Maiks noteica ieraugot mani.
-Jap.- Es pasmaidīju.
-Dzersi kaut ko?-Maiks jautāja.
-Vēl par agru.- Es pasmējos.
-Nesaprotu ko šī persona dara manā mājā.- Reinis beidzot kaut ko pateica.
-Es viņu uzaicināju.- Maiks atbildēja Reinim.

Reinis nosmējās un aizgāja uz savu istabu.

Es gribēju iet viņam pakaļ, bet Maiks mani apturēja.

-Tiešām negribi kaut ko iedzert?- Maiks jautāja.
-Viena pudele jau nenāks par sliktu vaine- Es pasmējos.

Maiks paņēma glāzes un salēja tajās viskiju, vienu glāzi pasniedza man.

-Tu kaut ko uzzināji?- Es jautāju.
-Īsti nē, zinu tikai to, ka tas ir noticis balles laikā.- Maiks atbildēja.

Balles laikā mēs pavadījām labi laiku, kas tieši tur notika.

-Varbūt man vēlreiz jāmēģina ar viņu runāt...- Es nopūtos.
-Varbūt...- Maiks noteica.

Līdz vakaram divatā ar Maiku sēdējām viesistabā un runājām par laiku, kad nabijam tikušies.

Pienāca vakars un saradās cilvēki.

Es gāju meklēt Reini, lai ar viņu visu izrunātu.
Es viņu atradu viņa istabā.
-Nenāksi pie pārējiem?- Es jautāju ieejot istabā.
-Kamēr tu tur būsi, nē. - Reinis norūca.
-Vienreiz par visām reizēm pasaki, kas tāds ir noticis, ko es tev esmu izdarījusi. Ballē taču viss bija tik labi.- Es apsēdos uz gultas malas.
-Kad teici, ka esi mainījusies, tā tiešām arī ir...- Reinis nopūtās.
-Tā nav. Es esmu tā pati es. - Es satvēru viņa roku.
-Jā, es redzu.- Reinis ieraugot saderināšanās gredzenu nosmējās un atrāva roku.
-Stāsti, kas notiek...- Es paslēptu gredzenu ieliekot rokas klēpī.
-Lielisks plāns. Kā aptīt mani ap pirkstu. Nekad nebiju domājis, ka tu esi tik pretīga un tik zemu kristu...- Reinis ar naidu sejā noteica.
-Par ko tu runā?- Es jautāju.
-Dēļ šī gredzentiņa bija vērts tik zemu krist?- Viņš pasmējās.

Es piegāju pie viņa un noglāstīja viņam vaigu.

-Labāk ej, savādāk es tev nodarīšu pāri.- Reinis noteica.
-Tu man nedarīsi pāri.- Es klusu noteicu.

Viņš ar riebumu paskatījās man acīs.

-Tagad es par to nebūtu tik pārliecināts.- Reinis norūca.

Es vēlreiz noglāstīju Reiņa vaigu.

Viņš spēcīgi sagrāba manu roku, no tās novilka gredzenu un aizmeta prom.

-Labāk vācies prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.- Reinis paaugstinātā tonī noteica.
-Es nekur neiešu.- Es iegūlos gultā un sakrustoju rokas.

Reinis paņēma glāzi un to izšķaidīja pret sienu.
-Ja tu man konkrēti nepateiksi ko tieši es esmu izdarījusi, es nekur neiešu.- Es stingri noteicu.

-Es ar tevi runāšu tikai tad, kad dabūsi atpakaļ dokumentus, ko tavs draudziņš nozaga.- Reinis atbildēja.
-Kādus dokumentus?- Es nesaprašanā jautāju.
-Beidz tēlot..- Reinis nosmējās.
-Bļāviens, tev tiešām liekas, ka es te tik ilgi ar tevi auklētos, ja saprastu par ko tu runa?!- Es nobolīju acis.
-Kamēr tu ar mani itkā labi pavadīji laiku, tas kroplis nozaga ļoti svarīgus dokumentus. Viņš pats pēc tam pateica, ka tas esot bijis jūsu abu plāns. Visi mana tēva īpašumi aizies viņam, ja tos dokumentus nedabūšu atpakaļ.-Reinis smagi nopūtās.
-Ko? Kāds plāns. Es ar tevi tiešām pavadīju labi laiku. Es neko par to nezinu.- Skatoties Reinim acis teicu.
-Es viņam sadauzīšu seju, tā ka neviens viņu nevarēs pazīt.- Reinis dusmīgs piecēla kājās un devās uz durvju pusi.
-Nevajag. Tā tu neko nepanāksi. Es dabūšu tos dokumentus atpakaļ.- Es satvēru Reiņa roku.
-Lai cik ļoti es tev negribētu ticēt...- Reinis noteica.
-Tu vari man ticēt, rīt dokumenti būs tev rokās.- Es pieliecos pie Reiņa un noskūpstīju viņu.

Beidzot man viss saliktās kopā. Tieši pēc balles Adrians pret mani atmaiga, jo bija dabūjis dokumentus. Par krāpšanu arī viņš visu zināja, tāpēc neļāva man neko par to runāt. Es viņam tādā veidā izdarīju pakalpojumu. Bet es nespēju noticēt, ka viņš kaut ko tādu varēja izdarīt. Un tas, ka viņš visu pagrieza pret mani, ka es tajā esmu iesaistīta, tas vispār bija pretīgi. No Adriana kaut ko tādu nekad nebiju gaidījusi...

-Ja tu man atkal stāsti pasakas, es tev apsolu, ka tevi nožņaugšu pats ar savām rokām.- Reinis ar nopietnu seju skatījās man acīs.

-Tas nebūs nepieciešams.- Es viņam atbildēju.

Es paņēmu telefonu un izsaucu taksi.
-Es darīšu visu ko varēšu.- Es noteicu, piegāju pie Reiņa un maigi uzspiedu savas lūpas uz viņa vaiga.

Es izgāju no istabas un pēc pāris minūtēm taksis bija klāt.