Pārkāpjot robežas

20.

Pec pāris stundām puiši bija manāmi iereibuši.

Visu šo laiku es nebiju pateikusi nē vārda. Puiši runāja savas lietas, kuras man galīgi nelikās interesantas.

-Cik tev vispār gadi?- Artūrs jautāja.
-Un kā tev liekas?- Es uzbraucu viņam.
-Es nezinu, astoņpadsmit?- Viņš pārliecinoši jautāja.
-Viņai ir sešpadsmit.- Reinis atbildēja manā vietā.
-Oho, maziņo nocopejis.- Kārlis pasmējās.
-Vaitad nepadalīsies?- Artūrs smīnot teica.
Reinis dusmīgi paskatījās uz Artūru.
-Es tikai jokoju.- Artūrs noteica.
-Katrā jokā daļa patiesība.- Es piebildu.
-Keita.-Reinis nomurmināja.
-Ko? Es kaut ko ne tā pateicu? Man tagad būs arī jāprasa tev atļauja kad un ko es varu teikt?-Es nopietni noteicu un beigās pasmaidīju.
Artūrs un Kārlis ar interesi vēroja mūs un gaidīja, kas notiks tālāk.

-Parunāsim divatā?- Reinis piecēlās kājās.
-Nē.- Es vienaldzīgi atbildēju.
Abi puiši pasmējās.
-Varbūt šovakar beidzam?- Reinis paskatījās uz Artūru un Kārli.
-Izskatās, ka vajadzētu jā.- Artūrs noteica, paskatījās uz mani un pasmaidīja.
Reinis pavadīja puišus līdz durvīm.

Es neizkustējos no dīvāna.
Reinis atgriezās pie manis.
-Ilgi dusmosies?- Reinis apsēdās man blakus.
-Līdz tu man to visu nepaskaidrosi, jā.- Vienaldzīgi noteicu.
-Nu vajadzēja viņu mazliet pabaudīt, lai tur savu muti.- Reinis paskaidroja.
-Turpini, es gribu zināt visu, no sākuma, līdz beigām.- Paskatījusies uz viņu teicu.
-Tu jau zini, ka caur mani var dabūt narkotikas, kādas vien vēlies. Tajā visā ir gan plusi, gan mīnusi. Ir cilvēki, kas mani grib iesēdināt. Un tas sīcis man draudēja, ka aizies uz policiju.- Viņš mierīgā balsī noteica, noliecis galvu.
-Kāpēc tu to visu dari?- Es jautāju uzliekot savu roku uz viņa plecu.
-Es nezinu, es jau cenšos mesties nost, bet tas nav tik viegli.- Reinis pacēla acis.
-Tu varēji man to visu pateikt uzreiz.- Es apskāvu viņu.
-Es domāju, ka tu nesapratīsi.- Reinis klusi noteica.
-Es arī tagad nesaprotu, bet es vismaz zinu, kas notiek.- Iečukstēju viņam ausī.
Reinis paskatījās uz mani un pasmaidīja.

Mājā ienāca Kristaps.
-Mēs varam parunāt?- Viņš bēdīgā balsī teica skatoties uz Reini.
-Kas tad nu.- Es mazliet iesmējos.
-Mazais, ej uz istabu.- Reinis nopietnā balsī teica.
Paskatījos uz Kristapu, izskatījās, ka viņš tūlīt vienkārši salūzīs, kaut kas nebija kārtībā.
-Kaut kas noticis?- Es uztrauktā balsī jautāju.
-Viss kārtībā, vajag ar Reini parunāt.- Kristaps izspieda mākslīgu smaidu.
Zināju, ka kaut kas nav.
Vēl pēdējo reizi uzmetu skatienu Kristapam un Reinim, un aizgāju uz istabu.

Iegāju istabā, savācu saldumus no gultas un noliku uz plauktiņa.

Iegāju karstā dušā, uzvilku Reiņa maiku, kura man bija kā kleita un ielīdu gultā.

Visu laiku domāju par to, kas Kristapam ir jārunā ar Reini, līdz es aizmigu.