Pārkāpjot robežas

29.

Piecēlos no tā, ka man zvanīja telefons.
-Jā.- Es noteicu nepaskatījusies, kas man zvana.
-Kāpēc neesi skolā?- Izdzirdēju Artūra balsi.
-Esmu slima, nezinu vai būtu labi iet ar temperatūru uz skolu.- Es atbildēju.
-Pēc skolas aizbraukšu, parūpēšos par tevi.- Viņš noteica.
-Labi.- Es nočukstēju un noliku klausuli.

-Kas tev zvanīja?- Reinis jautāja.

Es pagriezos un atcerējos, ka vakar ielīdu viņam blakus.

-Nav tava darīšana.- Es atcirtu.
-Jūties labāk ja?- Viņš nosmējās.
Es viņam iesitu.
Reinis ievaidējās.

-Akdievs, piedod, es tā negribēju.- Atcerējusies par viņa brūci noteicu.

Man pēkšņi noreiba galva un es iekritu spilvenā.

-Viss labi, mazais?- Reinis uztrauktā balsī jautāja.
-Noreiba galva.- Es nočukstēju.
-Ja vien es varētu tev palīdzēt.- Reinis nopūtās.

Pie durvīm kāds klauvēja.
Es izkāpu no gultas un lēnām devos pie durvīm.

Atvēru durvis, man priekšā stāvēja meitene, loti simpātiska.
-Akdievs, kur viņš ir, viņam viss labi?- Viņa bija ļoti uztraukusies.
-Par ko tu runā?-Es nomurmināju.
-Par Reini.- Viņa noteica.

Viņam ir meitene... Nu, protams, tas ir Reinis.

Es norādīju uz istabas durvīm.
Viņa uzreiz aizskrēja uz istabu.

Ja viņam ir draudzene, kāpēc viņam ir jāpaliek šeit, lai viņš paliek pie savas draudzenes.

Es Iegūlos dīvānā un aizmigu.

-Keita.- Izdzerdeju kādu pazīstamu balsi.
Es atvēru acis, man priekšā stāvēja Artūrs. Es pēdējiem spēkiem pasmaidīju.

-Es tev atnesu zāles, un šo to garšīgu.- Viņš apsēdās man blakus.
-Paldies.- Es noteicu.
-Viņš vēl te ir?- Artūrs norādīja uz manas istabas durvīm.
Es pakratīju ar galvu.
Artūra seja palika nopietna.
-Neuztraucies, viņam tāpat ir draudzene.- Es centos nomierināt Artūru.

-Keita!- Reinis kliedza no istabas.
Artūrs paskatījās uz mani, piecēlās un devās uz istabu.
-Artūr...-Es nopūtos.

Artūrs iegāja istabā un aizvēra durvis.

Es piecēlos no dīvāna un gāju uz istabu.

Es atvēru durvis un atspiedos pret sienu.
-Savāc savu sīci.- Reinis dusmīgi noteica.

Es cerēju, kaut tikai Reinis nebūtu pateicis Artūram to, ka gulēju ar viņu vienā gultā.

-Artūr, ejam.- Es uzmetu acis Artūram.
Reiņa seja savilkās dusmās.

Artūrs paskatījās uz mani un nāca uz durvju pusi.

Mēs Izgājām no istabas.
-Kam tas bija vajadzīgs?- Es jautāju Artūram.
-Man riebjas, ka viņš te vispār atrodas.- Artūrs nomurmināja.
-Beidz, viss ir labi.- Es pasmaidīju un apskāvu Artūru.
-Iedzer zāles un apēd kaut ko. Man jāiet uz treniņu.- Artūrs noteica noskūpstīja mani un aizgāja.

Es aizslēdzu dzīvokļa durvis un devos uz istabu, kur gulēja Reinis.

-Tu viņam neko nepateici?- Es jautāju ieejot istabā.
-Es tevi tāpat varu dabūt bez šīm spēlītēm.- Reinis nosmējās.
-Tu esi kretīns.- Es uzbraucu.
-Nāc blakus, mazais.- Reinis stulbi smaidīja.
-Tev ir draudzene.- Es dusmīgi noteicu.
-Un tev ir draugs.- Viņš atkal nosmējās.
-Tu esi neciešams.- Es nomurmināju.

Man pēkšņi noreiba galva tik ļoti, ka es atslēdzos.