Pārkāpjot robežas

2.

Pienāca vakars, biju uzvilkusi melnu pieguļošu kleitu, viegli uzkrāsojusies un iztaisnojusi matus.

Sēdēju viesistabā, tukšoju savu kokteiļa glāzi un vēroju Kristapa draugus un paziņas.
Kur tad bija cilvēki no manas skolas? Arī no Līnas nekādas ziņas nebija, dīvaini.

Uzmetu acis uz netālu esošo bāriņu, kur stāvēja Reinis un flirtēja ar kādu meiteni.
Nabaga meitene, viņa nesaprot ar ko sapinas, viņa izskatījās tiešām jauka.

Vērodama kā Reinis savaldzina kārtējo meiteni, nepamanīju, ka man blakus dīvānā apsēdās kāds puisis.
-Dāvis.- puisis teica, pasniedzot man roku.
-Keita, prieks iepazīties.- Uzsmaidīju pēc sejas jaukajam un izskatīgajam puisim.
-Varbūt vēlies aiziet uz kādu klusāku vietiņu, kur neviens mūs netraucēs?- puisis koķeti jautāja.
Nemanot pie mums bija pienācis Reinis.
-Vecīt, pirmkārt, šo dārgumu tev nekad nedabūt, otrkārt, viņa ir Kristapa māsa, ja negribi pa seju, tinies, un treškārt, viņai ir tikai 16.- Reinis ar dusmīgu seju uzbrauca puisim.
Dāvis apmulsis neko nepasakot, piecēlās un aizgāja.

-Mazais, vai tev nav mācīts, ka ar svešiem cilvēkiem runāt nevajag?- Reinis smīnot vaicāja.
-Pirmkārt, nesauc mani tā, otrkārt, nejau tu noteiksi ar ko man runāt un ko nē, un treškārt, vari droši doties atpakaļ pie tās meitenes, kuru droši vien gribi ievilkt gultā.- Smaidot pretī pateicu.

Reinis tiešām arī piecēlās un piegāja pie meitenes, ar kuru pirms mirkļa bija runājis, tomēr viņa acu skatiens nenovērsās no manis.
Es dzēru vienu glāzi, pēc otras, vērojot visu notiekošo, līdz sapratu, ka varbūt pietiks dzert. Šī bija viena no garlaicīgākājām ballītēm, kurā jebkad esmu bijusi.

Ar acīm meklēju Reini. Nebija ne meitenes, ne Reiņa, tātad skaidrs, abi pazuduši, kaut kur kniebjas.
Man palika tik garlaicīgi, ka lēnām piecēlos un streipuļoju uz savu istabu. Atvēru istabas durvis, priekšā man stāvēja Reinis. Ieraudzījis mani, viņš pienāca man klāt un piespieda mani pie sienas. Alkohola smaka iecirtās degunā, sapratu, ka viņš bija piedzēries.
-Noskūpstīt mani.- Viņš skatījās man acīs.
-Aizmirsti- smejoties teicu.
Ar vienu roku noglāstījis man vaigu viņš vēlreiz atkārtoja -Noskūpsti mani!-

Es nesapratu, kas notiek. Es taču biju viņa labāka drauga mazā māsa, kura ir jāpasargā no visa un visiem. Es biju viņa aizliegtais auglis, jo Kristaps viņam bija stingri noteicis uz manu pusi pat neskatīties.
-Paklau, tu esi piedzēries, varbūt dodies mājās, izgulies?- Mierīgā balsī vaicāju.
Reinis mani vēroja. -Es gribu tevi!-
Lai cik ļoti es arī Reini negribētu, viņš taču mani tikai sāpinātu, vairāk par nakts priekiem šim puisim nemaz nevajadzēja.
-Ja tu nebūtu tāds kretīns, varbūt arī mani varētu dabūt, bet ne šijā dzīvē.-
Es centos viņu pagūst, bet kā gan man varēja ienākt prātā, ka tas izdosies.

Viņš vienu roku uzlika man uz gurniem un ar otru glāstīja seju.
-Es nekad tev nenodarītu pāri, mazais- Reinis uzmeta acis manām lūpām un atgriezās atpakaļ pie acīm.
-Nesmīdini, labi? Es nebūšu viena no tām, kas kritīs tev ap kaklu, tikai tāpēc, ka esi tik ideāls, ar tādu ķermeni un tik ļoti perfektā acīm, un pilnīgi noteikti ar ideālo seju- Sapratusi, ko es pateicu, es pieliku savu roku priekšā mutei.
Viņš nosmējās. -Es zināju, ka es tev patīku, bet tev es nekad pāri nedarītu.-
-Es tev neticu!- Dusmīgi noteicu, atkal cenšoties viņu pagūst.
-Ļauj man to pierādīt.-
-Reini, tu nevarētu iztikt ar vienu meiteni pat nedēļu.- Runāju mazliet mierīgākā tonī.
-Dod man iespēju, es pieradīšu, ka neesmu tāds, kā tu domā.- Viņš pievilka mani sev tuvāk.
-Un, kas būs, ja tu mani sāpināsi?-
-Tu ļoti labi zini, ka man tas labi nebeigsies, tu zini ko Kristaps ar mani tad izdarītu.- Reinis iesmējās.

Es gribēju piekrist, es gribēju dot viņam iespēju pierādīt, ka tas ko es redzu no malas nav tā, kā izskatās. Es jau biju gatava vērt vaļā muti, lai kaut ko pateiktu, taču viņš iesāka -Tiksimies rīt, mazais.- Pēdējo reizi noglāstījis man vaigu, viņš pieliecās pie manis un noskūpstīja man vaigu un izgāja no istabas.

Es biju pilnīgā nesaprašanā, kas pie velna notiek.