Pārkāpjot robežas

41.

No rīta piecēlos, vēl neatvērusi acis, sapratu, ka gultā neesmu viena. Tajā brīdī man atausa atmiņā kas vakar notika pēc visas jautrās daļas.

Ar Kārli divatā dzērām vēl divas stundas pēc tam, kad visi jau bija devušies prom. Viens otram atzinamies jūtās, tam sekoja skūpstīšanās, līdz mēs pargulējām.

Kārlis pagriezās uz manu pusi un stipri apskāva.
-Kas te notika?- Viņš jautāja atverot acis.
-Nekas.- Es atbildēju.
-To nevarētu nosaukt par neko.- Viņš nosmējās.

Tātad arī viņš atceras....

-Tu esi diezgan laba gultā.- Kārlis nosmīnēja.
Es viņam uzsitu pa plecu.
-Pasaki vēl, ka tu nožēlo.- Viņš skatījās man acīs.

Es noraidoši pakratīju ar galvu. No vienas puses es to nenožēloju, bet no otras, tas viss nebija tā domāts no sākuma.

Dzirdēju kā pa mājās durvīm kāds ienāk.

Es ātri izkāpu no gultas.
-Celies augšā.- Es iemetu Kārlim ar spilvenu.
Ātri apģērbos un izgāju no istabas.

Tur stāvēja mana mamma ar savu jauno vīru.
-Labrīt manu mīļo meitiņ.- Mamma noteica, pienāca man klāt un iedeva buču uz vaiga.

Tas bija tāds teātris.

-Rīt visa ģimene dosimies vakariņās, pie Rodrigo biznesa partnera.- Mamma noteica.
-Ja jau visa ģimene, tad tētis arī skaitās.- Es nomurmināju.

Paldies dievam mamma to nedzirdēja, bet izskatījās, ka Rodrigo gan...

Viesistabā ienāca Kārlis.
Mamma paskatījās uz viņu un tad uz mani, gaidot paskaidrojumus.
-Tas ir Kārlis, mans puisis.- Es pasmaidīju.
-Ļoti laba gaume.- Mamma noteica.
-Rīt, pus astoņos esi gatava, tev atbrauks pakaļ mašīna.- Viņa turpināja.
-Kārlis arī var?- Es jautāju.
-Mīļā, tikai ģimene, tas ir ļoti liels pasākums.- Viņa nosmējās.
Es nobolīju acis.
-Labi, mēs dosimies.- Mamma noteica un kopā ar Rodrigo aizgāja.

-Kāds pasākums?- Kārlis jautāja.
-Nav ne jausmas, nemaz negribu ar viņu nekur iet.- Es nomurmināju.
-Būs jau labi.- Kārlis pienāca pie manis un apskāva.

Es jutos ļoti neveikli par to kas šonakt bija noticis.

-Tev viss labi?- Kārlis jautāja, pamanot, ka neuzvedos kā parasti.
-Viss labi.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu, jo negribēju par to runāt.

Pie durvīm kāds klauvēja, es aizgāju atvērt, tā bija Līna.
-Labu rītu.- Viņa teica.
-Rīts labs jā.- Es nomurmināju un ir aicināju viņu iekšā.
-Ooo, labrīt.- Līna noteica ieraugot Kārli.
-Labrīt, labrīt.- Viņš nosmējās.

Man atnāca īsziņa no mammas.
"Nopērc sev vakarkleitu priekš rītdienas vakariņām, visam ir jābūt perfekti, mīlu, mamma."

Es nobolīju acis.
-Kas tev?- Līna jautāja.
-Ejam iepirkties.- Es nomurmināju.
-Nopietni? Akdievs, jaaa.- Līna iespiedzās, jo iepirkties viņai vienmēr ir paticis.

Kārlis sāka smieties.
-Tu arī nāksi.- Es nopietnā balsī noteicu.
-Ko es tur darīšu.- Viņš beidza smieties un palika nopietns.
-Palīdzēsi izvēlēties kleitu.- Es pasmaidīju.

Trijatā visu dienu staigājam pa veikaliem, līdz atradām īsto kleitu.

-Tā ir ideāla.- Kārlis noteica ieraugot mani tajā.
Tā bija tumši sarkana vakarkleita, arī man tā ļoti patika.

Vēlu vakarā atgriezos mājās ar Kārli divatā.
-Kāpēc tu esi tik dīvaina?- Kārlis jautāja tik līdz iegājām pa mājas durvīm.
-Kas? Es?- Es nosmējos.
-Jā, tu. Tu visu dienu uzvedies ļoti jocīgi. Tas ir dēļ šīs nakts?- Viņš satvēra mani aiz rokas.
-Es negribu par to runāt.- Es artavu savu roku.
-Tik slikti bija?- Viņš skatījās man acīs.
-Nebija slikti, pilnīgi noteikti, nē. Bet tam tā nevajadzēja būt. Es vienkārši esmu apmulsusi par visu šo situāciju.- Es viņam paskaidroju.
-Tad varbūt tagad tas viss varbūt nopietni, nevis kaut kāda izlikšanās.- Kārlis piedāvāja.
-Varbūt.- Es mazliet pasmaidīju.
Kārlis pienāca man klāt un stipri samīļoja.

-Šonakt tev būs jāpaliek vienai.- Kārlis noteica.
-Kāpēc?- Es jautāju.
-Man ir darīšanas, no rīta jau būšu atpakaļ.- Kārlis pieliecās pie manis un maigi noskūpstīja.
Mēs atvadījāmies un es devos gulēt.

No rīta piecēlos un uz manas gultas malas stāvēja ziedi. Tieši tad istabā ienāca Kārlis.
-Labrīt, princesīt.- Viņš noteica.
-Paldies.- Es pasmaidīju.

Piecēlos, abi ar Kārli paēdam brokastis.
Tad bija laiks doties pie friziera, jo bija taču jāgatavojas vakaram, ko es negribēju.

Pēc friziera atgriezos mājās, sāku krāsoties. Kamēr biju pabeigusi taisīties bija jau laiks doties, pie mājas piebrauca mašīna, kurai mani vajadzēja aizvest uz pasākumu. Protams, uzliku Reiņa dāvināto dimanta aproci.

-Tu izskaties pasakaini.- Kārlis noteica.
Es samulsu.
-Es tevi gaidīšu mājās.- Kārlis pieliecās pie manis un maigi noskūpstīja.
Atvadījos no viņa un devos uz mašīnu.

Piebraucām pie milzīgas ēkas, tā, protams, nebija dzīvojamā māja, tā bija ļoti skaista.
Šoferis man atvēra mašīnas durvis un es izkāpu.

-Keita?- Kāda pazistama balss mani sauca.
Es pagriezu galvu un ieraudzīju Maiku, Reiņa brāli.
-vov, tu ļoti labi izskaties.- Viņš mani nopētīja.

Es mazliet pasmējos, jo neviens nekad mani nav redzējis tādā izskatā.

-Ko tu šeit dari?- Es jautāju.
-To pašu es varētu jautāt tev, man neliekas, ka tev šeit vajadzētu būt.- Viņš atbildēja.
-Nuuu šis ir manas mammas jaunā vīra biznesa partnera pasākums, man šeit obligāti esot jābūt.- Es nobolīju acis.
-Tavā vietā es tagad dotos mājās.- Maiks izskatījās noraizējies.
-Kāpēc?- Es nesaprašanā jautāju.
-Es negribu tev to teikt...- Viņa sejā pat varēja redzēt, ka viņš neko vairāk man negrib teikt un arī neteiks.
-Tač beidz. - Es nosmējos.
Maiks palika stāvot ārā un es devos iekšā.

Mani tur sagaidīja Kristaps, mamma un Rodrigo.
-Vai, meitiņ cik tu labi izskaties.- Viņa sajūsmināta teica.
Es neko neatbildēju un nobolīju acis.
-Labi, dosimies.- Rodrigo noteica.