Pārkāpjot robežas

53.

Ar Reini gulējām gultā, lūkojāmies viens otram acīs un plānojām mūsu kopīgo nākotni.

-Mīļā.- Tālumā dzirdēju kādu saucam.

Atvēru acis un sapratu, ka tas bija tikai sapnis.

-Mīļā, lūdzu atnes man ūdeni, man ir tik ļoti slikti.- Adrians noteica.
-Protams.- Es maigi nobučoju viņa vaigu un gāju uz virtuvi pēc ūdens.

-Labrīt.- Reinis noteica, kad iegāju virtuvē.

Blakus Reinim sēdēja Kristaps, abi pie gandrīz iztukšotas pudeles.

-Nja, labrīt jums arī.- Es nomurmināju.

Es glāzē ielēju ūdeni un grasījos iet atpakaļ uz istabu.

-Paliec pie mums, parunāsim par tavu jauno draudziņu.- Kristaps noteica.
-Aiznesīšu viņam ūdeni un būšu atpakaļ.- Es atbildēju un aizgāju uz istabu.

Iegāju istabā, iedevu Adrianam zāles pret galvas sāpēm un ūdeni.

-Paldies tev liels. Nezināju, ka tev kādreiz ir bijusi tāda dzīve. Tas ir drausmīgi.- Adrians nomurmināja.
-Tā ir pagātne. Tagad man ir cita dzīve.- Es pasmaidīju.
-Es ļoti ceru.-Adrians noteica.
-Es aiziešu parunāt ar brāli, tu paguli vēl, vēlāk piecelšu tevi.- Es teicu, bet Adrians to visticamāk nedzirdēja, jo bija jau aizmidzis.

Atgriezos virtuvē.
-Kur Kristaps?- Es jautāju Reinim redzot, ka Kristapa šeit vairs nav.
-Tūlīt būs atpakaļ.- Reinis atbildēja.

Kādu brīdi sēdējām pilnīgā klusumā.

-Tātad tev ir ģimene.- Es beidzot kaut ko pateicu.
-Ir gan jā...-Reinis ar nopietnu seju skatījās man acīs.
-Man prieks...- Es noteicu, kaut gan tā nemaz nedomāju.

Atkal sēdējām klusumā, līdz atgriezās Kristaps.
-Nu stāsti, kas viņš tāds ir.- Kristaps ienākot virtuvē teica.
-Ļoti jauks, forš cilvēks.- Es atbildēju.
-Ļoti izsmeļoši.-Reinis nosmējās.
-Cilvēks, kura dēļ ir vērts mainīties.-Ar mākslīgu smaidu skatījos uz Reini.
-Labi, ka ir tāds cilvēks jaa...- Reinis norūca.
-Kur tad viņš ir?- Kristaps jautāja.
-Jūs vakar viņu piedzirdijāt, viņam ir slikti. Katrā ziņā, viņš nav no tiem, kas alkoholu lieto tik lielos daudzumos.- Es noraustīju plecus.
-Tu ar viņu esi laimīga?- Kristaps bija ļoti ieinteresēts.
-Laimīgāka neesmu bijusi.- Es atbildēju un pasmaidīju.
-Labi, man laiks doties.- Reinis piecēlās kājās.
-Mājās vai kur citur?- Kristaps nosmējās.
-Mājās, pie savas ģimenes.- Reinis atbildēja.

Viņš atvadījās no Kristapa un aizgāja.

-Par kādu ģimeni viņš runāja.- Kristaps smējās.
-Par savu.- Es apstulbusi atbildēju.
-Cik es zinu, viņš ar tēvu nedzīvo kopā...- Kristaps izskatījās ļoti domīgs.
-Viņš drošvien domāja savu sievu un bērnu.- Es klusi noteicu.

Kristaps dzerot kolu, to izspļāva.
-Sievu?- Viņš skaļi sāka smieties.
-Gan jau Lenija?- Es biju nesaprašanā.
-Kādas pasakas viņš tev ir sastastījis. Viņš dzīvo viens, ik pa laikam pie viņa paliek viņa brālis.- Kristaps vēl joprojām smējās.
-Tu nopietni?- Arī man tas sāka palikt smieklīgi.
-Tikko kā tu aizbrauci, viņi izšķīrās, un bērns... Tas nebija no Reiņa.- Kristaps noteica.

Tātad Reinim bija taisnība un viņš man nemeloja....

-Man laikam vajadzētu iet gulēt...- Kristaps piecēlās kājās.
-Arlabunakti.- Es nosmējos.
-Arlabunakti.- Kristaps atbildēja un devās uz savu istabu.

Sāku domāt par situāciju ar Reini. Kāpēc, lai viņš melotu, ka viņam ir ģimene...
Par Kārli gan biju šokā, jau bērns...

Virtuvē ienāca Adrians. Viņš izskatījās diezgan bēdīgi.
-Baigā problēma.- Viņš nomurmināja.
-Kas noticis?- Es jautāju.
-Man jāaizbrauc uz Angliju, uz divām dienām, maksimums.- Adrians sakot apsēdās.
-Es jau varu braukt līdzi.- Es piedāvāju.
-Es braucu pie māsas, problēmas ar grāmatvedību...- Adrians norūca.
-Ok, tad es palieku te un gaidu tevi. - Es nosmējos.