Pārkāpjot robežas

12.

Divas dienas no Reiņa nebija nekādas ziņas, arī Maiks šis dienas nebija mājās. Šijā mājā visu laiku biju viena pati. Zonas šeit nebija, lai kādam pazvanītu un noskaidrotu, kas īsti notiek, un līdz pilsētai bija apmēram 20km.
Bija vakars.

Es sēdēju viesistabā un skatījos televizoru.
Kāds attaisīja mājās durvis un klusi ienāca iekšā. Es gāju apskatīties, kas tur ir.

Ieraugot Reini, es pieskreju pie viņa un stipri apskāvu.
-Piedod, ka tā notika, tā bija mana vaina.- Es klusi nočukstēju.
Reinis mani atgrūda, neko nepateica, aizgāja uz istabu un iegāja dušā.

Viņš laikam negrib mani redzēt, pēc tā visa kas notika.

Es aizgāju apsēdos viesistabā uz dīvāna un centos neraudāt, kas man īsti nesanāca.

Pēc laiciņa Reinis iznāca no istabas, aptinis dvieli ap gurniem. Viņš piegāja pie ledusskapja, izņēma viskija pudeli un ielēja to glāze. Viņš paņēma glāzi rokās un atnāca apsēsties man blakus.

Ar noraudātām acīm paskatījos uz Reini.
-Neraudi, tu neesi vainīga, viss ir kārtībā.- Reinis teica, nepaskatoties uz mani un iedzerot malku viskija.
-Kāpēc pret mani pēkšņi esi tik vēss?- Nošņukstēju.
Viņš paskatījās uz mani, novērsa skatienu un iztukšoja visu atlikušo glāzi.

Es cēlos augšā no dīvāna, lai dotos uz istabu, bet Reinis mani pavilka aiz rokas un ievilka sev klēpī, stipri apskāvis mani, viņš maigi noskūpstīja man pieri.
-Man jāaizbrauc uz pāris stundām.- Reinis beidzot ierunājās.
-Kur?- Klusi jautāju.
-Darīšanas.- Viņš noteica un aizgāja apģērbties.
Pirms Reinis devās prom, viņš pienāca pie manis, noskūpstīja un teica -Nepaliec nomodā, negaidi mani, ej čučēt.-

Tiklīdz viņš aizgāja, es devos uz istabu, izslēdzu gaismu un ielīdu gultā.

Pēc kāda laika, kad biju jau iemigusi, atvērās istabas durvis, neredzēju, kas tas ir, jo bija pārāk tumš.
Tas droši vien bija Reinis.
Dzirdēju kā puisis novelk drēbes.
Viņš ielīda man blakus gultā, pielīda man klāt un ievilka mani savās rokās. Viņš mazliet oda pēc alkahola.
Pēc mirkļa atkal biju aizmigusi.

Pāris stundas vēlāk, istabā kāds ieslēdza gaismu, atvēru acis, paskatījos uz durvju pusi.
Pie durvīm stāvēja Reinis.
Nesaprašanā skatījos kas man guļ blakus, jo visu laiku biju domājusi, ka tas ir Reinis. Pagriezu galvu, man blakus atradās Maiks.
Kādā sakarā.

Reinis pienāca pie gultas un izvilka Maiku ārā, nogruda pie zemes un atvilka dūri.
-Vecīt, tas nav tā kā izskatās.- Maiks pusaizmidzis nomurmināja.
Reinis pagrūda Maiku pie zemes un dusmīgi skatījās man acīs.
-Es nezinu kā tas notika, es domāju, ka tas esi tu.- Teicu, piegāju Reinim klāt un saņēmu viņu aiz rokām, arī Reiņa elpā bija jūtams alkohols.
-Tu esi nožēlojama, ceru, ka viņš tevi labi apmierināja.- Reinis norūca un pagrūda mani, es iekritu gultā.

Kā viņš varēja domāt, ka man ar Maiku kaut kas ir bijis, tas ir tikai pārpratums.

Reinis izgāja no istabas un spēcīgi aizcirta durvis, arī mājas ārdurvis viņš no visa spēka aizcirta.

Es ar asarām acīs pagriezos pret Maiku.
-Ko tu te vispār darīji? Kāpēc tu šeit atradies.- Es raudošā balsī teicu.
-Piedod, laikam par daudz iedzēru, es vēl joprojām nesaprotu, kas te tikko notika.- Maiks atbildēja un izgāja no istabas.
Es paņēmu rokās telefonu, gribēju zvanīt Reinim, bet te taču nebija zonas.

Sāku domāt, ka man nav par ko attaisnoties, es neesmu neko izdarījusi, viņš visu pārprata.
Sapratu, ka man no šejienes vajadzētu pazust, silti apģērbos, izgāju no mājas un gāju uz pilsētas pusi, kas bija diezgan tālu, taču mājā es palikt nevarēju.

Nogājusi pāris kilometrus, redzēju, ka man no mugurpuses lēnām tuvojas mašīna. Pārbijusies es turpināju iet, mašīna piebrauca man tieši blakus, atvērās logs, tas bija Reinis.
-Kāp iekšā.- Viņš dusmīgi noteica.
Es neatbildēju un turpināju iet.
Reinis izkāpa no mašīnas, pieskrēja pie manis, paņēma mani rokās iesēdināja mašīna un pats piesēdās pie stūres.
-Tev ar galvu viss kārtībā?- Viņš dusmīgi skatījās man acīs.
-Varēji ļaut tam nožēlojamajam cilvēkam turpināt ceļu.- Es mierīgā balsī atbildēju.
-Un kur tu būtu gājusi?-
-Kāda tev starpība.- Sāku uzvilkties.
-Ja ar tevi kaut kas notiktu?- Reiņa balss mazliet atmaiga.
-Tevi tad uztrauc?- Nomurmināju.
-Mazais, ja ar tevi kaut kas notiktu, es to sev nekad nepiedotu.- Reinis saņēma mani savās rokās.
-Man ar Maiku nekas nebija.- Es nočukstēju.
-Es zinu, piedod par to ko pateicu.- Viņš maigi noskūpstīja manu vaigu.

Sākām braukt.
-Tu taču esi dzēris, kāpēc vispār sēdi pie stūres?- Uztrauktā balsī jautāju.
-Es visu kontrolēju.- Viņš atbildēja.

Piebraucām pie mājas, iegājām iekšā un abi devāmies gulēt, itkā nekas nebūtu noticis.