Pārkāpjot robežas

44.

Nedēļu nebija nekādas ziņas no Reiņa. Vakarus pavadīju kopā ar Kārli. Un Kristaps laikam par mums vēl nezināja, varbūt arī tas viņam pašlaik nebija svarīgākais, jo viņam bija piedzimusi meitiņa. Varbūt viņš beidzot sāks mainīties.

Bija pēcpusdiena, ar Kārli divatā skatījāmies televizoru.

Pa durvīm ienāca Kristaps.
-Aaa čau?- Viņš noteica, ieraugot, ka ar Kristapu guļam dīvānā apskāvušies.
-Čau.- Es neveikli pasmaidīju un piecēlos no dīvāna.
-Tas ir kaut kāds joks?- Kristaps nosmējās.
-Tas tā sanāca, tas nebija plānots, vienkārši...- Es centos visu paskaidrot.
-Kurš no maniem draugiem tad būs nākamais?- Viņš nopietnā balsī jautāja.
-Nākošais nebūs.- Kārlis beidzot iejaucās.
-Par šo man ar jums abiem atsevišķi būs jāparunā. Beeet.... Šovakar mazliet pasēdēsim...- Kristaps vēl joprojām bija apstulbis.
-Jooo?- Es jautāju.
-Kas tas par stulbu jautājumu. Par godu manam jaunajam statusam.- Kristaps nosmējās.
-Mēs varbūt varētu aizbraukt uz veikalu visu sapirkt?- Kristaps jautāja Kārlim.
-Jā, protams.- Kārlis piekrita.

Viņi devās prom un es paliku viena.
Varu derēt, ka Kārlis varēs visu ceļu klausīties Kristapa domas par mūsu attiecībām.

Pēc stundas viņi jau bija atpakaļ.

Kārlis skatījās uz mani un smaidīja. Nesapratu kāpēc tā.

-Viss kārtībā.- Kārlis noteica.
Es pasmaidīju.

Pēc kāda laika mājā sāka rasties cilvēki.

Akdievs... Un tad es atcerējos, ka arī Reinis šeit droši vien būs.
Un tieši tajā brīdī viņš ienāca pa durvīm, kopā ar meiteni, tā nebija Lenija, bet gan skaista brunete, pilnīgi noteikti jaunākā par viņu. Bija lieki piebilst, ka viņš jau bija manāmi iereibis.

-Ooo, labvakar.- Viņš ieraugot mani noteica.
-Mh...- Es nomurmināju.
-Kerija.- Meitene man pasniedza roku.
-Keita.- Es noteicu un pasniedzu roku pretī.

Viņa likās ļoti jauka, un kaut kur ļoti redzēta.

-Mēs gājām paralēlklasē.- Viņa paskaidroja, saprotot, ka es nepazīstu viņu.
-aaaa.- Es mazliet pasmaidīju.
-Kāda starpība.- Reinis nomurmināja un ar Kerija aizgāja uz viesistabu.

Es biju šokā, tas vēl būtu maigi teikts.

Pēc mirkļa bija dzirdams, ka Reinis ar kādu jau strīdas.
Iegāju viesistabā, viņš kliedza uz kādu puisi, grustīdams viņu.

Kristaps centās viņu nomierināt.
-Keita, es viņu aizvedīšu uz tavu istabu, lai izguļas.- Kristaps teica.
Es pakratīju ar galvu.
Murgs kaut kāds.

Pie manis pienāca Kerija.
-Tev nav neērti?- Viņa jautāja.
-Kādā ziņā?- Es nesaprašanā jautāju.
-Nu, tas, ka esmu ar Reini, zinu, ka jūs bijāt kopā.- Viņa paskaidroja.
-Nē, pilnīgi noteikti nē. Neērti man vajadzēja justies tad, ka biju kopā ar viņu, nebiju viņam ne pirmā, ne pēdējā, arī tu nebūsi pēdējā, nesasapņojies. Plus, viņam ir līgava, tāpēc tu viņam nenozīmē pilnīgi neko.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu un aizgāju.

-Viss labi?- Pie manis pienāca Kārlis.
Es pakratīju ar galvu.
-Tiešām?- Viņš pārjautāja.
-Es esmu nogurusi.- Es noteicu.
-Ej paguli, pēc laiciņa piecelšu.- Viņš pasmaidīja.

Es uzsmaidīju pretī un aizgāju uz savu istabu.
Pareizi... Manā gultā gulēja Reinis....

Viņš pavēra acis.
-Mazais...- Viņš nomurmināja.
Es neko neatbildēju.
-Mazais!!- Viņš noteica, šoreiz jau skaļāk.
-Nu?- Es viņam uzbraucu.
-Nāc šurp.- Reinis knapi noteica.
-Pasaukšu tavu jauno draudzeni, vai tomēr vēlies, lai pasaucu tavu līgavu?- Es nopietnā balsī noteicu.

Reinis to dzirdējis, piecēlās no gultas un pienāca man klāt.

-Nu? Kliegsi? Kaut ko skaidrosi? Tu esi tāds kāds tu esi, tu nespēj mainīties, tu esi kretīns un tāds arī paliksi.- Es noteicu, skatoties viņam acīs.
-Un tu esi muļķe, kura nesaprot ko viņa grib. Egoiste, kurai ļoti labi sanāk čakarēt galvu.- Reinis atcirta.

Es viņam iesitu pļauku.

-Sit vēl.- Viņš nosmējās un pienāca man tuvāk.

Es viņam iesitu vēl vienu reizi.

-tieši tā, dari ko es tev saku.- Viņš teica.
-Idiots!- Es viņu pagrūdu.
-Tu nevari bez manis.- Reinis ņirgājās.
-Un kā vēl varu. Drīzāk tu nevari bez manis, tāpēc jāmeklē vēl kāda mazgadīgajā, kurai varēsi grozīt galvu kā tu to lieliski dari.- Es nomurmināju.
-Un tev jāguļ ar maniem draugiem, lai to visu padarītu vēl sāpīgāku. Tu nebūsi ar viņu laimīga! Aizmirsti, ka to kāds viņš ir tagad, viņš būs vienmēr!-Reinis mazliet pacēla bālsi.
-Nespried pēc sevis.- Es nosmējos.
-Tu nezinu kas viņš ir par cilvēku. To, ka viņš katru dienu ir sašņaucies, salietojies kaut ko, to tu vari pieņemt?- Viņš noteica.
-Tu esi piedzēries....- Es viņu pagrūdu un gāju ārā no istabas.

Reinis mani pavilka aiz rokas.

-Tu esi bijusi kaut vienu reizi pie viņa? Tu vispār par viņu kaut ko zini?- Viņš jautāja.
-Jā.- Es meloju Reinim
-Tad, kad es kaut ko tādu darīju, tu to nevarēji pieņemt.- Reiņa seja sašļuka.

Varbūt viņš tiešām saka taisnību.

Istabā ienāca Kārlis.
Reinis nosmējās.
-Kas te tik smieklīgs?- Kārlis jautāja.
-Tas, ka tu ienāci īstajā brīdī, kad mēs visu beidzām.- Reinis smaidīja.
-Ko beidzāt?- Viņš bija nesaprašanā.
-Mēs pargulējām vecīt.- Reinis vēlreiz nosmējās.

Kārlis uzmeta man dusmīgu skatienu.

-Viss!- Viņš stingri noteica un izgāja no istabas, aizcērtot aiz sevis durvis.

-Tu esi pilnīgs idiots!- Es kliedzu!
Piegāju pie Reiņa un no visa spēka viņam iesitu pļauku. Skrēju pakaļ Kārlim.

-Viņš melo!- Es teicu Kārlim saķerot viņu aiz rokas sētas vidū.
-Man gan tā vairs nešķiet. Pārāk daudz reizes tas viss ir izskatījies divdomīgi...- Kārlis nomurmināja, atrāvās no manis un gāja prom.
-Es saku patiesību, atšķirībā no tevis!- Es viņam uzkliedzu.

Kārlis apstājās, lēni pagriezās uz manu pusi un lēni pienāca man klāt.

-Par ko tu runa?- Viņš mierīgi jautāja.
-Parādi, kas tev ir kabatās.- Es viņam atbildēju.
Kārlis tikai nosmējās.

Es sagrābu viņa kabatu un grasījos likt tur savu roku, bet viņš to sagrāba.

-Tātad tā ir taisnība?- Es viņam jautāju.
Kārļa sejā bija redzams, ka viņš tēlo, ka neko nesaprot.
-Tu lieto narkotikas.- Es viņu noliku fakta priekšā.

Kārlis pagriezās un gāja prom.
-Viss ir beidzies- viņš klusi nomurmināja un aizgāja.

Man pār vaigiem sāka ritēt asaras. Kāpēc man tā neiet ar puišiem, es vienmēr izvēlos tos lielākos idiotus, itkā sliktos puišus, bet viņi man liek tikai ciest...