Pārkāpjot robežas

37.

Izejot pa durvīm, es uzskrēju virsū Kristapa un Reiņa draugam Kārlim.

-Ui, piedod.- Es mazliet pasmējos.
-Ooo, apsveicu ar atgriešanos.- Kārlis pasmaidīja.
-Labāk nebūtu atbraukusi.- Es nomurmināju, cerot, ka viņš to nedzirdēja.
-Dēļ Reiņa?- Viņš jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Es arī biju šokā, kad uzzināju. Bet klau, šī ballīte ir par godu tev, un ja tu tur neesi, tad tai vairs īsti nav nozīmes. Ejam tik iekšā.- Kārlis noteica, uzlika vienu roku uz maniem gurniem un mēs iegājām iekšā.

Mēs aizgājām uz viesistabu.
-Kaut ko dzersi?- Kārlis jautāja, paņemot pudeli rokās un jaucot kokteili.
Pirms paspēju atbildēt, viņš man rokās ielika glāzi.
-Man laikam nav varianti.- Es pasmējos.
Kārlis paskatījās man acīs un pasmaidīja.

Vismaz uz pāris minūtēm es nedomāju par Reini.
Līdz brīdim, kad saskatījos ar viņu... Viņa seja bija nopietna un skatiens bija caurubjoš.

-Nāksi līdzi?- Kārlis jautājot novērsa skatienu no Reiņa.
Es nezinot kur īsti iesim, pakratīju ar galvu.

Mēs Izgājām uz balkona.
-Šovakar es tevi vienu neatstāšu.- Kārlis noteica, izvelkot cigareti no paciņas.
Es uz viņu skatījos nesaprašanā.
-Ja paliksi viena vairāk domāsi par to visu.- Viņš aizdedzināja cigareti.
-Iedosi man arī?- Es jautāju.
-Tu gribi, lai Kristaps man galvu norauj?- Kārlis pasmējās.
-Ko viņš nezin, tas viņu nesāpina.- Es izrāvu cigarešu paciņu no viņa kabatas.
-Nē, nē, nē. Tev to nevajag.- Viņš atņēma paciņu.
-Ai nu traki gādīgais.- Es pasmējos.

Uz balkona uznāca Reinis.
Viņš ar nopietnu seju paskatījās uz mums.
-Keita, mēs varam parunāt?- Reinis jautāja.
-Ne šovakar.- Kārlis nometa cigareti, atvēra durvis, uzlika roku uz maniem gurniem un viegli stūma iekšā.
Reinis uzsita pa Kārļa roku.
-Nečakarē viņai vakaru, pietiekami jau to esi izdarījis.- Kārlis pacēla balsi.
-Keita?- Reinis skatījās man acīs.
-Es tūlīt nakšu.- Es teicu Kārlim.
Kārlis iegāja iekšā.

-Man liekas, ka mums vairs nav par ko runāt.- Es mazliet aizkaitinata teicu.
-Tev ar viņu kaut kas ir?- Reinis jautāja.
-Es ar viņu pirmo reizi tā runāju, kas tev kaiš, nejau visiem vajag no meitenēm to ko tev. Un ja arī kaut kas būtu, kāda tev starpība, starp citu, viņš ir tīri tā neko.-Es stingri noteicu.
-Viņš nav labs cilvēks.- Reinis paņēma mani aiz rokas.
-Un tu esi?- Man acīs parādījās asaras.

Atvērās balkona durvis, uz balkona iznāca Lenija. Reinis ātri atrāva manu roku.
-Es tevi visur meklēju.- Lenija nosmējās.
-Atradi...- Reinis nomurmināja.
-Man ir garlaicīgi, varbūt braucam?- Viņa noteica.
-Vari braukt, es palikšu.- Reinis atbildēja.

Es pagriezos un iegāju iekšā.
-Nevajadzēja ar viņu runāt.- Kārlis pienāca pie manis un teica.
-Aij, vienalga.- Es pasmaidīju.
Abi aizgājām uz viesistabu.
Izdzērām pāris kokteiļus.

Sēdējām dīvānā, runājām uz smejamies, ik pa laikam uzmetu acis Reinim, kurš stāvēja pie kamīna un vēroja mūs.
-Aizejam uz manu istabu?- Es jautāju Kārlim.
-Mmm, nuuu... Ejam.- Viņš mazliet samulsis atbildēja.
Reiņa skatiens mums sekoja.

Mēs iegājām istabā.
Es apsēdos uz gultas un Kārlis uz krēsla.
-Kāpēc mums bija jānāk šeit?- Viņš apjucis jautāja.
-Tā vajag.- Es pasmīnēju.
-Lai padarītu viņu greizsirdīgu?- Viņš jautāja.
Es pakratīju ar galvu un mēs abi pasmējāmies.
-Es atceros kā Kristaps mums visiem aizliedza ar tevi vispār runāt. Kur nu vēl iet tik tālu cik Reinis.- Kārlis nosmējās.
-Un tu būtu gatavs iet tik tālu, cik Reinis?- Es jautāju.
-Kā tas bija jāsaprot?- Viņš bija nesaprašanā.
-Nu nejau tā, ka tas viss ir nopietni, tikai tā, lai citi tā domā.- Es noteicu.
-Ko?- Izskatījās, ka Kārlis domā, ka esmu pilnīgi stulba.
-Es vienkārši gribu, lai viņam sāp, tāpat, kā tagad sāp man. Un zinu, ka viņam nav vienalga, jo visu vakaru mūs vēro, ar tādu skatienu, ka būtu gatavs nogalināt.- Es viņam paskaidroju.
-Nezinu vai tā būtu laba doma.- Kārlis noteica.
-Lūdzu?- Paskatījos ar žēlām acīm uz viņu.
-Tas ir jāizdomā.- Viņš teica.
-Es tev dodu dienu laika.- Es pasmējos.

Pēkšņi pa istabas durvīm ieskrēja Reinis.
Reinis izskatījās apstulbis.
-Es piekrītu.- Kārlis pasmējās un paskatījās uz mani.
Es pasmaidīju.

Istabā ienāca arī Kristaps.
-Kas te notiek?- Kristaps jautāja.
-Nekas, mēs tikai runājām.- Es atbildēju.
Kristaps uzsita Reinim pa plecu un izgāja no istabas.
-Kā tev nav kauna.- Es skatījos uz Reini un teicu.
-Es vienkārši padomāju...- Reinis attaisnojās.
-Es zinu ko tu padomāji, bet tā vairs nav tava darīšana..- Es noteicu.
-Ejam atpakaļ? Lai kāds atkal kaut ko neizdomā?- Es jautāju Kārlim.

Kārlis piecēlās un mēs aizgājām uz viesistabu, Reini atstājot istabā.

Atlikušais vakars pagāja mierīgi, visu laiku runāju ar Kārli, ik pa laikam paskatoties uz Reini, kurš neatrāva acis no mums.