Pārkāpjot robežas

49.

Divas dienas vispār neaizgāju no mājas, ja kāds klauvēja pie durvīm, nevēru vaļā. Pārsvarā abas dienas sēdēju savā istabā un domāju par ko man ir tāds sods, ka man ir tāda dzīve.

Vienu brīdi pat sāku domāt braukt pie mammas, lai no visa šī attietu. Bet tur būtu vēl lielāks murgs...

Telefonā bija neskaitāmas īsziņas un neatbildēto zvanu.

Sēžot istabā dzirdēju kā atveras mājās durvis. Tas varēju būt vai nu Kristaps, vai tētis, jo viņiem vienīgajiem bija mājās atslēga.

Es turpināju sēdēt istabā, līdz atveras istabas durvis, un pa tām ienāca Kristaps.

-Viss kārtībā?- Viņš jautāja.
-Jā, kāpēc prasi.- Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
-Ir cilvēki, kas par tevi uztraucas. Tad jau kaut kas ir noticis.- Kristaps apsēdās uz gultas malas.
-Viss ir labi. Vienkārši gribēju būt viena.- Es atbildēju.
-Varbūt paņem rokās telefonu. Kāds par tevi tiešām uztraucas.- Kristaps noteica.

Es paņēmu telefonu un nesapratu par ko tieši viņš runā. Jo neatbildētie zvani un īsziņas bija gan no Reiņa, gan Kārļa, gan Līnas.

-Tu zini cik ļoti es biju pret to visu, bet redzu kā viņš par tevi uztraucas. Viņam tu neesi kura katra.- Kristaps mazliet pasmaidīja.

Tātad par Līnu viņš nerunā... Bet par kuru no viņiem....

-Viņš tevi gaida viesistabā.- Kristaps noteica un piecēlās kājās.

Es izkāpu no gultas un grasījos iet ārā no istabas.

-Starp citu, es te vispār atnācu, jo gribēju ko pajautāt.- Kristapa seja bija redzams viltīgs smaids.
-Kotad?- Es jautāju.
-Būsi mūsu meitiņai krustmāte?- Viņa sejā atplauka smaids.
-Protams!- Es no priekiem iespiedzos un stipri samīļoju Kristapu.
-Labi, ejam. Tevi gaida.- Kristaps noteica.

Mēs aizgājām uz viesistabu. Tur stāvēja Kārlis. Viņa sejā bija redzams, ka viņš ir noraizējies.

-Labi, čau.- Kristaps noteica un aizgāja.

-Kur pazudi?- Kārlis jautāja.
-Aijj...- Es nopūtos.
-Es taču teicu, ka vari man stāstīt visu.- Kārlis iesēdās dīvānā.
-Pilnīgi visu jau nevaru. Ja nu tas ir par tevi, to taču es tev nestāstīšu.- Es pasmējos.
-Mmm... Ieinteresēji. Stāsti.- Kārlis smaidīja.
-Visu jau arī nevar tā stāstīt.- Es iesēdos blakus viņam.

Nezinu kāpēc, bet ar viņu es jūtos labi, tā itka visas problēmas vienkārši pazustu. Viņš man lika smaidīt.

-Ej ģērbies.- Kārlis noteica.
-Ko?- Es biju nesaprašanā.
-Aizbrauksim kaut kur.- Kārlis smīnēja.
-Kur?- Es jautāju.
-Tad redzēsi.- Kārļa acis bija redzams prieks.

Es ātri aizgāju uz istabu, pārģērbos un devos atpakaļ uz viesistabu.

Kārlis mani paņēma aiz rokas un veda ārā. Viņš atvēra man mašīnas durvis, es iekāpu iekšā un viņš piesēdās pie stūres.

Mēs sākām braukt. Redzēju kā Reinis mums pabrauc garām, varētu teikt, ka mūsu skatieni sastapās. Pēc Kārļa sejas varēja pateikt, ka viņš viņu neredzēja.

Kārlim zvanīja telefons, uzmetu acis. Viņam zvanīja Reinis.

-Necel.- Es noteicu.

Kārlis uz mani dīvaini paskatījās un pacēla klausuli.
Kārlis klusēja visas sarunas laiku, līdz beigās nospieda.

-Ko viņš gribēja?- Es jautāju.
-Nav svarīgi.- Kārļa seja sadrūma.
-Es taču redzu, ka kaut kas nav labi.- Es satvēru viņa roku.
-Ja tagad nav, tad vēlāk būs.- Kārlis pasmaidīja.