Pārkāpjot robežas

55.

Atvēru acis, Adriana blakus man nebija...

Izlīdu no gultas, iegāju dušā, saģērbos un gāju uz viesistabu.
-Labrīt..- Es noteicu, ieraugot Adrianu, kurš sēdēja pie datora.
-Labrīt.- Adrians nomurmināja, neatraujot acis no datora.
-Kādi šodien plāni?- Es jautāju iesēžoties dīvānā.
-Tu ar Annu varētu aiziet un kādiem veikaliem, sameklēt rītdienai ko vilkt mugurā.- Adrians noteica.
-Kas ir rīt?- Es jautāju.

Adrians beidzot atrāva acis no datora un nosodoši uz mani paskatījās.

-Ko?- Es nesaprašanā jautāju.
-Tu tiešām neko nesaproti no biznesa, ko tu vispār dari savas mātes uzņēmuma.- Adrians uzbrauca un atkal iegrima datorā.
-Tad varbūt informē mani, kas rīt notiek?- Es mierīgā balsī jautāju.
-Tavas mātes biznesa partneri rīko balli.- Adrians dusmīgi teica.
-Skaidrs...- Es nopūtos un aizgāju atpakaļ uz istabu.

Es tikai ļoti ceru, ka tas atkal nav saistīts ar Reiņa tēvu. Kaut būtu kāds cits biznesa partneris....

Pa istabas durvis ienāca Anna.
-Dosimies kopā iepirkties. Jeee- Viņa sarkastiski noteica.
-Kāda laime.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.

Es sataisijos un kopā ar Annu devāmies un veikaliem.

Piemērijām desmitiem kleitas, līdz katra atradām savu īsto.
-Tev šī ļoti labi izskatās.- Anna noteica, ieraugot mani melnā vakara kleitā.
-To pašu varētu teikt arī tev.- Es pasmaidīju.

Šī bija pirmā reize, kad viena otrai pateicām kaut ko labu.

Nopirkām kleitas, kurpes un pāris rotas, devāmies iedzert kafiju.

-Nekad nebiju domājusi, ka esi tāda.- Es noteicu.
-Kāda?- Anna dīvaini uz mani paskatījās.
-Tāda, ar kuru var saprasties.- Es nosmējos.
-Tev arī nav ne vainas.- Ari Anna pasmējās.

Mums garām gāja Reinis, ieraugot mūs, viņš apstājās.

-Čau, mazais.- Viņš noteica.
-Čau...- Es nomurmināju.
-Sveika.- Reinis teica Annai, pilnībā nopētot viņu un pasmaidīja.
-Sveiks.- Anna koķeti uzsmaidīja.
-Reinis.-Viņš ar sevi iepazīstināja.
-Anna.- Anna vienkārši staroja.

Es tikai nobolīju acis.

-Prieks bija jūs satikt, varbūt tiksimies vēlāk, man jāskrien.- Reinis noteica, vēl joprojām vērojot Annu.
-Cerams.- Anna pasmējās.
-Labi, čau.- Reinis aizgāja.

-Lūdzu saki, ka viņam nav ne draudzenes, ne bērnu, ne sievas.- Anna vienkārši staroja.
-Cik zinu, viņš ir brīvs.- Es nomurmināju.
-Paldies dievam.- Anna pasmējās.

Mēs izdzērām kafiju un es devos mājās, Anna vēl palika pastaigāt pa veikaliem.

Atgriežoties mājās, pa taisno devos uz istabu, uzvilku visseksigako apakšveļu un pasaucu Adrianu.

Adrians ienākot istabā, palika mēms.
-Oho...- Viņš nopūtās.

Es piegāju pie viņa un maigi noskūpstīju.
-Keita, man nav laika, man ir jāstrādā.- Adrians klusi noteica.
-Nopietni?- Es ar nopietnu seju paskatījos uz viņu.
-Piedod lūdzu, atliekam šo uz vakaru.- Adrians noteica, nobučoja man pieri un aizgāja.

Ok, vakar es saprotu, kāpēc viņš mani atraidīja, bet šodien.... Es jutos ļoti stulbi.

Es uzvilku treniņbikses un lielu džemperi un devos uz ārdurvju pusi.

Uzmetu acis Adrianam, viņš pat nepamanīja, ka kaut kur dodos.

Izgāju no mājas un tā stingrāk aiztaisīju mājas durvis.
Uzliku kapuci un devos pastaigāt, izvēdināt galvu.