Pārkāpjot robežas

6.

Piecēlos no tā, ka man zvanīja telefons.
Pastījos telefonā, tas uzrādīja, ka zvanītājs ir Reinis.
-Jā.- Pacēlusi nočukstēju.
-Labrīt, mazais. Ko tik ilgi guļam?- Reinis noteica. -Es tevi gaidu mašīnā, pie tavas mājas.- Viņš turpināja.
-Tu kādreiz vari mani pabrīdināt? Kur mēs atkal brauksim?- Nomurmināju.
-Pie manis, mazais. Tur būs labāk, zini, Kristaps tomēr un tā.- Viņš atbildēja.
-Labiii.- Noburkšķēju un noliku klausuli.

Izlīdu no gultas, apģērbos, izgāju ārā un iekāpu mašīnā.

Reinis pieliecās pie manis un nobučoja vaigu.
-Kā jūties, mazais?- Reinis jautāja un sāka braukt.
-Būtu labāk, ja tu man kaut vienu reizi neizvilktu no gultas, kad esmu tikko piecēlusies.- Nomurmināju.
Viņš tikai pasmaidīja.
-Ko mēs darīsim?- Jautāju.

Viņam iezvanījās telefons. Nemanāmi ieskatījos telefonā, kurš rādīja, ka zvana kāda Amanda. Viņš pacēla.

-Klausos.- Stingrā balsī teica.
-Jā, labi, tūlīt piebraukšu.- Viņš atbildēja meitenei un nolika.

Viņš paskatījās uz mani un redzēja, cik ļoti apmulsusi biju.
-Neuztraucies, nekas nopietns.- Reinis pasmaidīja un uzlika savu roku uz manas kājas.

Iebraucām kaut kādā stāvlaukumā, viņš izkāpa no mašīnas un piegāja pie meitenes, diezgan izskatīgas, ar melniem gariem matiem, kas sniedzās liedz muguras lejas daļai.
Kas notiek?!

Reinis kaut ko izvilka no kabatas un iespieda meitenei rokā, meitene pretī tikai uzsmaidīja. Reinis griezās, lai nāktu uz mašīnu, bet meitene parāva viņu aiz rokas un kaut ko viņam teica. Reinis parādīja uz mašīnu un meitene atlaida viņa roku. Reinis viņai pasmaidīja un atnāca uz mašīnu.

-Kas tur tikko notika?- Nesaprašanā jautāju.
-Es domāju, ka tu saproti.- Viņš nopietni atbildēja.
-Kāpēc tu to dari? Un izskatījās, ka jums tur ir kaut kas vairāk.- Nomurmināju.
-Kušu, mazais. Tev par to nav jāuztraucas.- Viņš paskatījās man acīs pasmaidīja un sāka braukt.

Pēc 15 minūtēm bijām pie viņa mājas.
Iegājām iekšā.
Māja bija tukša, neviena cilvēka, viņš dzīvo viens?

Viņš gāja augšā pa kāpnēm, es viņam sekoju. Iegājām istabā, tā laikam bija viņa istaba.
Istaba salīdzinot ar Kristapa istabu bija perfektā kārtībā, varētu teikt, ka šeit pat vienu puteklīti nevarētu atrast.

-Mazais.- Viņš pagriezās pret mani.
-Lielais?- Es pasmējos.
-Kas tieši man ir liels?- Viņš pasmīnēja, pienāca pie manis un pievilka sev klāt.
-E....- Nespēju neko pateikt, jo biju apmulsusi.
-Gribi pārbaudīt?- Viņš pieliecās pie mana kakla un sāka to skūpstīt.
-Reini beidz.- Es trīcošām balsī teicu.
-Nebaidies no mani, mazais. Bet paga, paga, nesaki, ka tu vēl esi nevainīga.- Reinis pasmējās.
Es neatbildot atrāvos no viņa.
-Mazais, par to nav jākaunas, tas ir labi, ka neesi jau kādam atdevusies, un atceries, es jau teicu, ka nedarīšu neko tādu, ko tu pati negribi.- Viņš saņēma manas rokas un ieskatījās cieši manās acīs.

Kāds no pirmā stāva sauca viņa vārdu.
-Paliec te, un nekādā gadījumā neej ārā.- Reinis stingri noteica un izgāja no istabas.

No istabas dzirdēju, kā kliedz Reinis un kāds vīrietis, viņi par kaut ko strīdējās.

Izdzirdēju briesmīgu skaņu, kaut kas nokrita, es izskrēju no istabas un noskrēju lejā pa kāpnēm. Kāds vīrietis sita Reini. Vīrietis bija ap 30 gadiem.
Reinis gulēja pie zemes un vīrietis sita ar savu dūri pret Reiņa seju.
-Beidz!- Es iekliedzos.
-Keita!- Reinis iekliedzās.
Vīrietis paskatījās uz mani un pienāca man klāt.
-Pamēģini tikai viņai pieskarties.- Reinis uzkliedza vīrietim, lēnām celdamies kājās.
Vīrietis pienāca pavisam tuvu un pieskārās manam vaigam. -Es tikai mazliet paspēlēšos- Viņš noteica.
-Neaiztiec viņu.- Reinis kliedza.

Mans un vīrieša skaties pievērsās Reinim, kurš turēja rokās pistoli un temeja un vīrieti.

Reinis mani pārsteidza arvien vairāk, no kurienes viņam pistole, kas viņš ir par cilvēku.

-Pazūdi no šejienes.- Reinis pienāca pie manis un aizvilka sev aiz muguras, nenovēršot pistoli no vīrieša.

Vīrietis paķēra savu zemē nomesto jaku un aizgāja. Reinis aizslēdza mājās durvis, nometa pistoli uz plauktiņa un pagriezās pret mani.

Viņa seja izskatījās briesmīgi, viņam asiņoja deguns un lūpa, kurā acīm redzot bija pārsista.
-Keita, es teicu, lai tu neej ārā no istabas. Ja es tev kaut ko saku, tad klausi mani.-
-Labāk būtu bijis, ja tevi sasistu līdz nāvei? Un kas tā par pistoli. Kas te notika un...- Es teicu, bet Reinis mani pārtrauca.
-Mazais, tev viss labi?- Viņš pienāca man klāt pievilka sev klāt un apskāva, tik stipri, ka man gandrīz aizrāvās elpa.
-Un tev pašam? Tev droši vien sāp.- Es paskatījos ar žēlām acīm uz viņu.
-Viss labi, mazais, es esmu pieradis.- Teica Reinis, paņēma dvieli un sāka tīrīt asinis nost no sejas.
Es no viņa rokām izvilku dvieli un lēnām sāku tirīt viņa seju.

Kad gandrīz viss bija notīrīts Reinis iekliedzās. -Au!-
-Akdievs, piedod lūdzu.- Es klusi teicu un vairākas reizes nobučoju viņam vaigu.
-Vari man lūdzu paskaidrot šo visu?- Es ieskatījos viņam acīs.
-Tev nav par to jādomā, neuztraucies par to, jo mazāk par to visu zināsi, jo labāk- Reinis noglāstīja man vaigu.
-Bet es gribu zināt, gribu zināt pilnīgi visu.- Uzliekot savu roku uz viņa, kura atradās uz mana vaiga.
-Mazais, aizmirsti par to, ko redzēji, neprasi man par to neko, es tāpat neko neteikšu.- Viņš mani noskūpstīja.

Visu dienu pavadījām guļot dīvānā un skatoties filmas.
Gribēju zināt kas viņš īsti ir un kāpēc viņam ir pistole, bet katru reizi, kā sāku par to runāt, Reinis palika dusmīgs, teica, lai par to neuztraucos.

Nemanāmi pienāca vakars.
-Aizvedīsi mani mājās?- Jautāju Reinim.
-Varbūt gribi palikt pie manis?- Viņš apķēra mani un iedeva buču uz pieres.
-Bet Kristaps? Ko es teikšu viņam? Ja arī pateikšu, ka palieku pie Līnas, viņš neticēs, ka tur nav kāda ballīte.- Nopūtos.
-Viņš šonakt pats nebūs mājās, rīt no rīta aizvedīšu tevi.- Reinis teica un pasmaidīja.

Viņš paņēma mani savās rokās un aiznesa uz savu istabu, ielika mani gultā un pats uzgūlās man virsū. Viņš sāka mani skūpstīt. Sākumā pavisam maigi, tad arvien intensīvāk. Reinis novilka savu kreklu.

Viņa ķermenis bija tik muskuļots un tik silts.

Vienu roku viņš paslidināja zem manas
maiciņas un ar otru glāstīja man seju, nebeidzot skūpstīt. Viņš atpogaja manu bikšu priekšu. Tajā brīdī es sapratu, uz ko šis viss iet.
-Reini.- Es maigi nočukstēju.
Viņš nereaģēja un turpināja mani skūpstīt un glāstīt.
-Nevajag.- Mazliet skaļākā balsī teicu.
Reinis uzreiz apstājās.
-Kā teiksi mazais.- Pēdējo reizi mani noskūpstot.

Viņš izkāpa no gultas, no skapja izņēma maiku un iedeva to man. -Uzvelc, ar savām drēbēm taču negulēsi.-
-Varbūt aizgriezies?- Es viņam jautāju.
Viņš pasmējās, aizgriezās un novilka savas bikses, paliekot vien bokser šortos.
-Ko tu dari?- Es izbrīnīti jautāju.
-Es negulēšu biksēs.- Pasmējās Reinis

Ātri novilku savu maiciņu, pārvilku pār galvu Reiņa maiku, kura man bija kā kleita, un novilku bikses. Palīdu zem segas.

-Varu griesties otrādi?- Jautāja Reinis
Nesagaidot atbildi viņš apgriezās un ielīda man blakus gultā.
Izledza nakts lampiņu, kas atradās uz kumodes pie gultas un pievilka mani sev klāt.

-Varbūt nevajag?- nočukstēju
-Kušu mazais, tu pati to gribi. Čuči, Saldus sapņus.-Atteica Reinis.

Nenoliegšu, es to pilnīgi noteikti gribēju, un nenoliegšu arī to, ka šī bija viena no labākajām sajūtām pasaulē.
Mēs abi aizmigām.