Pārkāpjot robežas

51.

No rīta pamodos no tā, ka Kristaps mani sauca.
Es uzvilku halātu un izgāju no istabas.

-Labrīt.- Ieejot virtuvē es nomurmināju.
-Labrīt.- Kristaps pasniedza man kafijas krūzi.
-Ko tu tik nopietns?- Es jautāju.
-Linda ar mazo slimnīcā.- Kristaps noraizējies noteica.
-Kaut kas nopietns?- Norūpējusies jautāju.
-Augsta temperatūra. Es aizbraukšu pie viņām.- Kristaps noteica un aizgāja.

Dzerot savu kafijas krūzi, domāju par manu un Kristapa vakardienas sarunu.
Tik atklāti viens pret otru vēl nekad neesam bijuši.

Domāju par Kārli, kurš droši vien mani vairs negrib redzēt, dēļ vakardienas. Un domāju par Reini, par to, kas notika vakar.

Pirms tam domāju, ka ar laiku viss nokārtosies un atrisināsies, bet viss tikai iet vēl lielākā putrā.

Virtuvē ienāca Reinis, ar mazu, skaistu pušķīti.

-Es nemaz nedzirdēju, ka ienāci.- Es noteicu.
-Labrīt, mazais. Kā jūties?- Viņš pienāca pie manis, pasniedza ziedus un noskūpstīja.
-Normāli.- Es atbildēju.
-Ko darīsim šodien?- Reinis jautājot apsēdās.
-Un ko tu vēlies darīt?- Es uzdevu pretjautājumu.
-Nu es labprāt visu dienu pavadītu gultā kopā ar tevi.- Reinis nosmējās.

Es nobolīju acis.

-Kas ir?- Reinis mani viegli parāva aiz rokas.
-Tu esi aizmirsis, ka tev ir līgava. Tas vēl būtu mazākais, tev būs bērns no viņas.- Es nomurmināju.
-Vakar tev tas netraucēja.- Reinis nopūtās.
-Vakar nē, bet šodien jā.- Es noraustīju plecus.
-Tātad no nožēlo?- Reinis jautāja.
-Nenožēloju, vienkārši izdaru secinājumus.-Es Izspiedu mākslīgu smaidu.

Reinis smagi nopūtās.

-Tu vari visu paskaidrot, varbūt tad kaut kas mainīsies. Es vēl joprojām vispār neko nezinu par to, kas īsti notiek tava galvā attiecībā uz mani.- Es skatījos viņam tieši acīs.
-Es mīlu tevi. Nekas svarīgāks par tevi man nav. Tas ir vienīgais ko es tev pagaidām varu pateikt.- Reinis noteica noliecis galvu.
-Reini, neaizmirsti, ka tev būs bērns, par to tev nekas svarīgāks nebūs, un to tu milesi. Un tev ir arī līgava.- Es teicu.
-par šo nevienam vēl nav jazin, bet tas bērns 99% nav mans. Viņa nav nekas vairāk par prastu mau*u. Cik reizes atbraucot mājās, pie viņas kāds nebija, ne viens vien. Nezinu, uzmanību prasīja vai ko, man pilnīgi vienalga.- Reinis nomurmināja.
-Bet tomēr, tu ar viņu gulēji.- Es apsēdos Reinim blakus.
-Gulēju jā, biju sadzēries, gribēju kādu, bija viņa, mēs bijām sastridejušies. Protams, nevaru norakstīt to uz alkoholu, bet jā, gulēju...- Reinis nopūtās.
-Un kā tu domā no tā visa tagad tikt vaļā?- Es jautāju.
-Atdošu tēvam visu naudu ko viņš man iedeva, nebūšu viņam vairs neko parādā.- Reinis pacēla acis.
-Viņš droši vien mani ienīst.- Es nosmējos.
-Un kā vēl.- Ari Reinis pasmējās.
-Beidzot tu man vismaz kaut ko paskaidro- Es smaidīju.
-Ja ir kaut kas ko es nožēloju, tad tā ir šī visa situācija.- Reinis ar nopietnu seju skatījās uz mani.

Es iesēdos Reinim klēpī un no visa spēka apskāvu.

-Tu vēl tirgo narkotikas?- Es klusi nočukstēju.
-Kā savādāk es atdošu tēvam naudu.- Reinis nosmējās.
-Tas slikti beigsies.- Es noteicu.
-Neuztraucies.- Reinis man nobučoja vaigu un pasmaidīja.
-Tev ar Kārli viss cauri?- Viņš turpināja.
-Nosacīti, laikam.- Es atbildēju.
-Tev vajag ar viņu parunāt.- Reinis noteica.

Es pakratīju ar galvu.

-Labi, es braukšu.- Reinis noteica, iedeva man buču un devās prom.

Aizsūtīju Kārlis īsziņu, ka mums vajadzētu satikties. Protams, nekādas atbildes.

Pēc pāris stundām Kārlis ienāca pa mājās durvīm.

-Vajag gan mums parunāt.- Viņš noteica.

Es piecēlos no dīvāna, jo mazliet sabijos.

-Vienreiz izvēlies, viņš, vai es. Netaisos tevi nearvienu dalīt. Un negribu, lai tu sev nodari pāri, izvēloties viņu. Pati zini kāds viņš ir, ar vienu sievieti viņam nepietiek.- Kārlis turpināja.
-Viņš atdos naudu un izšķirsies.- Es klusi noteicu.
-Un tu tici viņa pasakām... Ja viņš būtu gribējis, to naudu sen būtu atdevis, paskaties ar kādu mašīnu viņš braukā, kur viņš dzīvo u.t.t...- Kārlis dusmīgi noteica.

Es neko neteicu, jo centos to visu sagremot.

-Viņš tevi tikai izmanto, spēlējas ar tevi, tu esi tik ļoti naiva un tici viņam. Ja viņam tu būtu tik svarīga, viņš visu jau sen būtu nokārtojis.- Kārlis nopūtās un iesēdās dīvānā.
-Varbūt tev ir taisnība.- Es smagi nopūtos un iesēdos Kārlim blakus dīvānā.
-Nevis varbūt, bet ir. Viņam kaut ko vairāk par gultas priekiem kādreiz ir vajadzējis..- Kārlis noteica.

Saliekot visu kopā, tas tiešām tā arī varēja būt. Laikam es tiešām biju naiva un cerēju, ka Reinis var mainīties manis dēļ...

Dzirdēju, ka man istabā zvana telefons. Aizgāju tam pakaļ. Ann zvanīja mamma.

-Klausos.- Es noteicu, paceļot klausuli un gāju atpakaļ uz viesistabu.
-Nu čau, saulīt. Klausies, rīt ir pasākums, uz kuru tev arī vajadzētu ierasties. Būtu labi, ja tu tuvākajās stundas lidotu uz Angliju.- Viņa teica.

Es iesēdos dīvānā un paskatījos uz Kārli.

-Es varu ņemt kādu līdzi?- Es jautāju.
-Kā vēlies, galvenais, ka tu esi.- Viņa atbildēja.
-Labi, tad es kravāju mantas.- Es noteicu un noliku klausuli.

-Brauksi man līdzi?- Es jautāju Kārlim.
-Kur?- Viņš bija apmulsis.
-Uz Angliju, mamma zvanīja, tur kaut kāds pasākums. Braucam abi.- Es smaidīju.
-Nevaru atteikties.- Kārļa sejā  bija redzams prieks.

Kārlis aizbrauca uz mājām sakramet savu koferi, tikmēr es krāmēju savējo.

Pēc stundas Kārlis jau bija atpakaļ, es viņu jau gaidīju viesistabā ar savām mantām.
-Nu ko, laižam?- Kārlis jautāja.
Es pakratīju ar galvu un pasmaidīju.

Kārlis paņēma manu koferi, devās ārā pa durvīm un es viņam sekoju.

-Telefonu neņemsi?- Viņš jautāja paskatoties uz plauktiņu, kur atradās mans telefons.
-Nopirkšu jaunu un jaunu numuru. To man vairs nevajag. Lidostā mūs jau sagaidīs.- Es noteicu.

Kārlis izskatījās pārlaimīgs.

Iekāpām mašīna. Pie mājas piebrauca Kristaps.
Es izkāpu no mašīnas un piegāju pie viņa.

-Es zinu, mamma jau pateica, atbraucu tikai atvadīties.- Kristaps noteica.

Es pasmaidīju, stipri viņu apskāvu un devos prom.

Iekāpusi lidmašīnā, es sapratu, ka tik ātri atpakaļ es neatgriezīšos.