Pārkāpjot robežas

13.

No rīta piecēlos.
Reinis jau kaut kur taisījās.
-Kur tu?- Miegainā balsī jautāju.
-Līdz pilsētai.-
-Vari mani aizvest pie Līnas? Mēs ilgi neesam runājušas, un gribu mazliet tikt prom no šīs nekurienes.-Es lūdzu.
-Taisies.- Reinis noteica un izgāja no istabas.
Ātri izkāpu no gultas, ieskrēju dušā un apģērbos.

Aizgāju uz virtuvi, kur bija Reinis.
-Braucam.- Reinis noteica, izgāja no mājas un iekāpa mašīnā. Es viņam sekoju.
Visu ceļu līdz Līnas mājai klusējām.
-Vakarā zvanīšu, kad braukšu tev pakaļ.- Reinis noteica apstājoties pie Līnas mājas.
-Labi.- Es pasmaidīju.
Pieliecos pie viņa, lai noskūpstītu, bet Reinis man uzspieda mazu bučiņu uz vaiga.

Es izkāpu no mašīnas, piegāju pie mājas durvīm un pieklauvēju.
Ilgi nebija jāgaida, līdz durvis atvērās.
-Pazudusī draudzene!- Līna iekliedzās un apskāva mani.

Viņa ievilka mani iekšā, mēs aizgājām uz viņas istabu.
-Nu stāsti, kas jauns, kas ar Reini. Es gribu zināt visu.- Līna sajūsmā noteica.
-Ar Reini viss bija labi, bet kopš vakardienas viņš uzvedas dīvaini, es viņu nesaprotu.- Bēdīgi noteicu.
-Un Kristaps? Ko viņš par to visu saka?-Viņa jautāja.
-Kristaps neko nezin.- Pasmējos.
Līna paskatījās uz mani lielām acīm.
-Starp citu, tu esi palaidusi garām pāris ballītes, bet šovakar es tev neļaušu to palaist garām.- Līna iesaucās.
-Tu taču zini, ka es varu aizmirst par ballītēm, ja vien tās nav Kristapa un Reiņa ballītes.- Nomurmināju.
-Viņiem nekas nav jazin.- Līna piemiedza ar aci.

Visu dienu runājām par lietām, kas mums jauns ir noticis, apspriedām puišus, protams, arī to, ka vairs neesmu mazā nevainīgā meitenīte.
Nemanāmi pienāca vakars, ar Līnu sataisījāmies. Viņa man iedeva melnu īsu kleitiņu.

Pēc pāris kokteiļiem jau biju pavisam aizmirsusi, ka Reinis man zvanīs, lai vestu uz viņa māju.
Es kārtīgi iztrakojos un izdejojos. Šis man tiešām bija vajadzīgs.

Pēkšņi atcerējos, ka mans telefons stāv Līnas istabā. Aizgāju uz istabu, ieskatījos telefonā. 10 neatbildēti zvani no Reiņa. Paskatījos cik pulkstens.
Akdievs, bija jau pus divi naktī.
Es zvanīju Reinim, bet viņš nospieda.
Šoreiz paņēmu telefonu līdzi un atgriezos pie pārējiem.

Sāka skanēt mana un Līnas dziesma.
-Keita aaa- Līna iekliedzās.
Mēs abas sākam dejot.

Pēkšņi manas acis atdūrās pret Reini, viņš sēdēja dīvānā un vēroja mani.
Viņš droši vien bija dusmīgs.

Es piegāju pie viņa, itkā bēdīgām acīm skatījos.
-Izklaidējies.- Viņš pasmaidīja.
Es uzsmaidīju viņam atpakaļ, aizgāju pie Līnas un turpināju dejot.

Ik pa laikam uzmetu acis Reinim, viņš skatījās uz mani un smaidīja.

Pie manis pienāca kāds puisis, viņš uzlika savas rokas uz maniem gurniem. Es viņu atgrūdu.
-Redzi to puisi, kas sēž dīvānā? Viņš ir mans.- Es norādot uz Reini teicu.

Reinis dusmīgi skatījās uz pusi, kas man tikko kā bija pieskāries.

-Vakar viņu redzēju ar citu.- Puisis pasmējās.

Kā tas bija jāsaprot, ar citu.
Es paskatījos uz Reini, tad atgriezos pie puiša.
Tā kā Reinis vakar ir bijis ar citu, un alkohols man ir iedevis pa galvu tā, ka nespēju normāli domāt, es noskūpstīju puisi. Viņš skūpstam atbildēja.

Reinis pienāca pie mums, vienu reizi spēcīgi iesita puisim pa seju un mani aiz rokas izvilka no mājas.
-Laid mani vaļā! Ej pie tās, kuras vakar biji.- Es kliedzu.
Viņš neko neatbildot iesēdināja mani mašīnā, iesēdās pats un aizslēdza mašīnas durvis.

-Ko tu dari? Es nepalikšu pie tevis, es tevi redzēt negribu.- Joprojām kliedzu.
-Nomierinies, par daudz esi iedzērusi.- Reinis dusmīgi noteica.
-Tev ir kāda cita?- Ar asarām acīs jautāju.
-Ko tu runā. Es teicu, ka tev pāri nedarīšu.- Reinis atcirta.
-Tas puisis teica, ka vakar redzējis tevi ar citu.- Es sāku raudāt.
-Es satiku Amandu, bet man ar viņu nekas nav. Bet tas ko tu vienmēr dari, sāk palikt jau par traku. Sākumā flirtēji, tagad jau skūpsties, kas būs vēlāk? Liksies gultā ar citiem?- Reinis teica.
Es ieskatījos viņam acīs -Piedod.- Nošņukstēju.
Pati sāku saprast, ka tas ko es daru nav pareizi.
Reinis iedarbināja mašīnu un sāka braukt.

Piebraucām pie mājas.
-Lai šī būtu pēdējā reize.- Reinis noteica un izkāpa no mašīnas un iegāja mājā.
Es noslaucīju asaras un izkāpu no mašīnas un devos uz māju.

Iegāju iekšā, Reinim rokās jau bija glāze.
Es piegāju pie viņa
-Nevajag.- Lēnām izņēmu glāzi no viņa rokām un noliku uz letes.
-Ko man ar tevi darīt. Es palikšu traks.- Reinis teica skatoties man acīs.
-Es nevaru noskatīties kā kāds tev pieskaras, vēl trakāk, ja tu kādam pieskaries, un pat neiet runa par skūpstīšanos.- Viņš turpināja.
-Piedod.- Es klusi noteicu nolikusi galvu skatoties uz grīdu.
-Es ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies.- Teica Reinis pievilka mani sev klāt un apskāva.
Šoreiz es tiešām aizgāju par tālu.