Pārkāpjot robežas

21.

No rīta pamodos, Reiņa blakus nebija, visticamāk, ka arī pa nakti viņš šeit nav bijis.
Izlīdu no gultas un izgāju no istabas, iegāju viesistabā.

Kristaps ar Reini abi sēdēja pie gandrīz tukšas pudeles, abi runāja un smējās.

-Jūs visu nakti dzērāt?- Es norūcu.
-Aaa... Jā. Bet vajadzētu jau laikam braukt.- Kristaps nosmējās.
Viņš piecēlās kājās un sarokojās ar Reini.
-Tu tikai neuzsit sīko manai māsai.-Kristaps paskatījās uz Reini un smejoties teica.
-Kā tas jāsaprot?- Es nomurmināju.
-Reinis pastāstīs. Labi, davaj, es dodos.- Kristaps noteica un aizgāja.

-Ko tas nozīmē?- Nesaprašanā jautāju.
-Kristapam būs bērns.- Reinis iesmējās.
-Kooo?- Es biju šokā.
-Jā, jā. Linda ir stāvoklī.- Reinis turpināja.
-Nabaga Kristaps. Un arī Linda.- Es nopūtos.

Reinis pienāca pie manis, uzlika savas rokas uz maniem gurniem un pievilka mani sev klāt.
-Tev jāiet čučēt.- Maigā balsī noteicu un pasmaidīju.
Viņš pieliecās pie mana kakla un sāka to skūpstīt.
-Reiniiitiii...- Nopūtos.
-Es zinu, ka tev patīk.- Reinis nočukstēja un turpināja.

Es apskāvu viņu. Vilku roku lejā pa viņa muguru, līdz sajūtu kaut ko cietu.
Pavilku viņa maiku uz augšu, un izvilku pistoli.
-Mazais.- Reinis uztraukti iesaucās.

Es neko neatbildēju un vēroju pistoli, nekad mūžā neko tādu neesmu turējusi rokās.

Reinis izrāva no manas rokām pistoli.
-Tev tādas lietas nav jāredz un vēl jo mazāk jāaiztiek.- Viņš teica, liekot pistoli aiz biksēm.
-Tev tādām lietām nevajadzētu piederēt.- Es norūcu un uzgriežņu muguru Reinim.
-Tas ir drošībai.- Reinis noteica un apķēra mani no mugurpuses.
Es nopūtos.

Pa durvīm ienāca Kristaps.
-Sūdi ir tādi, ka es tāds nevaru brukt.- Kristaps nosmējās.
-Droši, jūties kā mājās.- Reinis atbildēja Kristapam.
Kristaps aizstreipuļoja līdz dīvānam, tajā iekrita un aizmiga.

-Ejam gulēt?- Reinis čukstēja.
-Es tikko piecēlos, aiziešu līdz jūrai, pasauļošos. Bet tu ej gulēt.- Es uzsmaidīju un noskūpstīju Reinim vaigu.
Viņš uzsmaidīja un aizgāja uz istabu.

Es aizgāju uz istabu, uzvilku peldkostīmu un devos uz pludmali.
Noklāju dvieli un apgūlos.
Pāris stundas pagulēju pie jūras un devos atpakaļ uz māju.

Pie mājas durvīm Kristaps ar Reini smēķēja.
-Sīkā.- Kristaps iesaucās.
Es uzmetu skatienu viņam.
-Vecāki nopirka dzīvokli, krāmē mantas.-Kristaps turpināja.
-Es nevaru palikt te?- Nomurmināju.
-Tu viņai nepateici?- Kristaps paskatījās uz Reini un jautāja viņam.
Reinis noraidoši pakratīja ar galvu.
-Ko nepateici?- Es nesaprašanā paskatījos uz Reini.
-Man jāaizbrauc uz kādu laiciņu.-Reinis klusi noteica.
-Kur? Cik ilgi? Kāpēc?- Es biju izbrīnīta.

-Labi, ļaušu jums parunāt, vakarā atved viņu.- Kristaps noteica, sarokojās ar Reini, iekāpa mašīnā un aizbrauca.

-Par ko iet runa?- Es ar raizēm skatījos Reinim acīs.
-Man uz kādu mēnesi ir jāaizbrauc.- Reinis noteica.
-Kāpēc? Uz kurieni?- Es satvēru viņa roku.
-Vajag pazust no šejienes, citādāk mani var iesēdināt.- Reinis nē skatīdamies uz mani teica.
-Bet...- Man nebija vārdu.
-Es tač būšu atpakaļ.- Reinis apķēra mani un pievilka sev klāt.
-Kad?- Man par vaigu nobira asara. -Kad tu brauksi?-
-Rīt, agri no rīta.- Reinis atbildēja.
-Uz kurieni?- Jautāju.
-To nevienam labāk nezināt.- Reinis noskūpstīja man vaigu.

Pāris minūtes vēl stāvējām apskāvušies.
Pēctam salikām manas mantas, ielikām tās mašīnā.
-Braucam?- Reinis mazliet pasmaidīja.
Es bēdīgi pakratīju ar galvu.

Iekāpām mašīnā un Reinis mani aizveda līdz jaunajam dzīvoklim.
Reinis palīdzēja man sanest visas mantas uz jauno dzīves vietu.

-Nu ko, tad es braucu.- Reinis noteica.
Es pieskreju pie viņa un stipri apskāvu.
-Nebraucu jau prom pavisam.- Viņš iesmējās.-Tikai nedari muļķības un gaidi mani atpakaļ, ja nu kas, tad tevi pieskatīs.-
Reinis mani pēdējo reizi noskūpstīja un izgāja pa durvīm.