Pārkāpjot robežas

17.

Sajutu sev siltu elpu pie vaiga.
Atvēru acis, tas bija Reinis. Viņš bija pieliecies pie manis un noskūpstīja man vaigu.

-Ko tu dari?- Miegainā balsī nomurmināju.
-Piedod man.- Viņš bēdīgi noteica.
-Par ko.- Es nesapratu par ko viņš runā.
-Es nezinu par ko, bet lūdzu piedod man, ja es esmu izdarījis kaut ko tādu, par ko tev tagad tā būtu jāuzvedas.- Reinis lūkojās man acīs.
-Tev nav jāatvainojas par to kāds tu esi, es to jau sen zināju, tikai ļāvu sev noticēt tevis teiktajam.- Mierīgā balsī noteicu.
-Runā konkrēti.- Viņš bija nesaprašanā.
-Reini, es ļoti labi zinu, kas tev ir ar Amandu, Kristaps pateica...- Es pacēlos sēdus.
-Ar Amandu? Ar viņu man sen jau vairs nekas nav.-Viņš nosmējās.
-Es tev neticu.- Lūkojos viņa acīs.
-Labi, celies augšā.- Viņš noteica, piegāja pie skapja, izņēma manas drēbes, nolika uz gultas un norāva man segu.

Es apģērbos, nostājos pretī Reinim un skatījos viņam acīs ar nopietnu seju.

Viņš paņēma mani uz rokām un nesa ārā no mājas.
-Es pati varu paiet.- Es viegli uzsitu viņam pa muguru.

Viņš iesēdināja mani mašīnā, pats piesēdās pie stūres un sāka braukt.
-Kur mēs braucam.- Ar nopietnu seju jautāju.
-Tu netici man, varbūt tu ticēsi Amandai.- Viņš noteica vērojot ceļu.
Es nobolīju acis.

Mēs piebraucām pie kādas mājas. No mājas iznāca Amanda un iekāpa mašīnā.
-Nu mīlīši, kas tad notiek?- Viņa bija labā garastāvokli.
-Stāsti viņai.- Reinis pastījās uz mani.
-Ouuu.... Ar ko lai sāk.- Viņa iesmējās un turpināja.- Ar Reini man nekas nav, ar mani viņš satiekas tikai tāpēc, lai Kristaps un pārējie domātu, ka mums kaut kas ir, lai jums būtu daudz vieglāk. Jā, man ar Reini kādreiz kaut kas ir bijis, bet tas nebija nekas nopietns. Pirmo reizi redzu, ka viņš kādu tik ļoti mīl kā tevi. Tas kā viņš par tevi runā... Kaut man būtu tāds puisis. Un kopš viņš ir ar tevi, lai arī kas jums tur būtu, viņš nav uz citām paskatījies, tā, kā viņš skatās uz tevi.-

Es uzmetu acis Reinim, viņš ar nopietnu seju vēroja mani.
-Un nedari muļķības, nesāpini Reini.- Amanda iesmējās.
-Tagad tu tici?- Reinis jautāja.
Es pakratīju ar galvu, kaut gan nebiju par to visu pārāk droša.
-Labi, tālāk gan jau, ka tiksiet paši galā, man ir jāskrien.- Viņa pasmaidīja un izkāpa no mašīnas.

Mēs ar Reini nenovēršam skatienu viens no otra.
Reinis maigi satvēra manu roku.
-Piedod.- Es nočukstēju, pieliecos pie viņa un noskūpstīju.

Viņa sejā beidzot bija redzams patiess smaids, kuru sen nebiju redzējusi.

Piebraukuši pie mājas, redzējām Reiņa tēva mašīnu.
Reiņa sejā vairs nebija redzams ne smaids, ne prieks.

Iegājuši mājā, mēs redzējām uzklāt galdu virtuvē.
-Kas te notiek?- Reinis nesaprašanā jautāja Maikam, kurš stāvēja virtuvē atspiedies pret leti.
-Kas to lai zin, tēvam ir kaut kas sakāms.- Maiks atbildēja.

Virtuvē ienāca Sofija ar Reiņa tēvu.
-Nu ko, sēžamies pie galda.- Sofija pārlaimīgā balsī noteica, un paskatoties uz mani pasmaidīja.

Es uz šo sievieti vairs nespēju normāli paskatīties.
Mēs visi apsēdāmies pie galda.

Kad bijām papusdienojuši, Reiņa tēvs iesāka. - Nu tātad...-
-Nu tik būs.- Reinis klusi nočukstēja.
-Nevilkšu garumā, man un Sofijai būs bērniņš.- Reiņa tēvs smaidot teica, uzlicis savu roku uz Sofijas.
Reiņa un Maika sejās varēja redzēt, ka viņi ir šokā.

-Skaidri zināt, ka tas ir jūsu bērns?- Es paskatījos uz Reiņa tēvu, un sapratusi, ko esmu pateikusi, aizspiedu muti.
Reinis pasmējās, bet Reiņa tēva seja palika pavisam nopietna.
-Es esmu pārliecināts par to, jo ar mums kopā vairs nedzīvo kāds, kurš viņai varētu uzmākties.- Reiņa tēvs stingri noteica.
-Ziniet, es jūsu vietā gan pārliecinātos, vai viņai tas bērns ir no jums...- Es sāku uzvilkties.
-Mazais...- Reinis noteica un mazliet saspieda man roku.
-Nē, Reini. Es ļoti atvainojos, bet jūsu vietā, es ticētu savām dēlam, nevis sievietei, kura ir gatava pavedināt mazgadīgu puisi, izmantot to, ka viņš ir piedzēries un ievilkt gultā.- Es dziļi lūkojos Reiņa tēva acīs.

Sofija piecēlās kājās un izskrēja no mājas raudot.

Reiņa tēvs piecēlās un pienāca man klāt. Arī es piecēlos un nostājos viņam pretī, jo domāju, ka viņam ir ko teikt.

Viņš atvilka savu roku un gribēja man sist pļauku, bet Reiņa roka viņu apturēja.
-Nekad nepacel pret Keitu roku.- Reinis dusmīgā balsī noteica.
-Lai viņa man acīs vairs nerādās.- Reiņa tēvs uzkliedza un izgāja no mājas.

-Neko tik labu, pat kino neredzēsi.- Maiks sakrustojis rokas un kārtīgi izbaudot, kas te tikko notika noteica.
Reinis uzmeta dusmīgu skatienu uz viņu.
-Labi, piedod.- Maiks nosmējās.-Bet kāds vismaz beidzot pateica taisnību.-
-Man nevajadzēja...- Es nopūtos.
-Tač viss kārtībā, kā ir, tā ir. Neko nepareizu jau tu nepateici.- Reinis noteica, pasmaidīja un apskāva mani.
-Aaa jums viss atkal kārtībā?- Maiks nosmējās.
Es pakratīju ar galvu un pasmaidīju.
-Aizejam uz istabu?- Es iečukstēju Reinim ausī.
Viņš paskatījās uz mani, pasmīnēja, paņēma mani uz rokām un aiznesa uz istabu.

Viņš viegli ielika mani gultā, pats uzgūlās man virsū un maigi sāka skūpstīt man kaklu.
Reinis novilka savu maiku un turpināja mani skūpstīt.

Atrāvās durvis, Reinis tika novilkts no manis.
Tas bija Kristaps.
Viņš spēcīgi iesita Reinim pa seju. Reinis nepretojas.

-Kristap!- Es nokliedzos.
Kristaps uzmeta man dusmīgu skatienu un iesita vēl reiz Reinis pa seju.
Reinim bija pārsista lūpa, tā asiņoja.
-Kristap, lūdzu.- Man acīs parādījās asaras.
Kristaps pienāca pie manis, stingri sagrāba mani aiz rokas un vilka ārā no istabas.
-Laid mani vaļā.- Es raudot teicu.
-Tu esi pilnīgi stulba.-Kristaps nomurmināja.

Viņš mani izvilka no mājas.
-Kāp iekšā.- Kristaps norādot uz mašīnu teica.
-Nē.- Stingri noteicu.
-Kāp mašīnā.- Kristaps nokliedzās.
No mājas iznāca Reinis.
-Kristap...- Reinis noteica, turēdams salveti pie lūpas.
-Nemaz nesāc. Tu varēji izvēlēties jebkuru, tikai ne manu māsu. Es domāju, ka mēs esam draugi...- Kristaps uzmeta skatienu Reinim un iesēdināja mani mašīnā.

Es raudošām acīm skatījos uz Reini, līdz viņš vairs nebija redzams.
-Cik ilgi jau tas notiek?- Kristaps man jautāja.
Es klusēju.
-Runā!- Viņš skaļā balsī nokliedzās.
-Varētu teikt, ka no vasaras sākuma.- Es raudošā balsī atbildēju.
-Super...- Kristaps nomurmināja.
-Bet kā tu zināji?- Noslaucīju asaras.
-Satiku Reiņa tēvu. Izrādās, ka es biju vienīgais, kas to nezināja.- Kristaps mazliet iesmējās.

Piebraucām pie Lindas dzīvokļa.
Kristaps izkāpa no mašīnas, bet es paliku sēžot.
Viņš attaisīja manas durvis.
-Kāp ārā.- Viņš dusmīgi noteica.
-Un kas tālāk?- Nomurmināju.
-Tu par to lohu vari aizmirst. Vairs tu viņu neredzēsi.- Kristaps aiz rokas mani izrāva no mašīnas. -Kusties.- Viņš turpināja, mani mazliet pagrūda, lai eju uz dzīvokli.
-Ja man šeit būs jādzīvo, es pateikšu Lindai par visām tām reizēm, kad es viņu krāpis.-Es draudēju Kristapam.
-Droši, tikai tad tu dzīvosi pie vecākiem.-Viņš nosmējās.

Viņš ļoti labi zināja, ka tā ir pēdējā vieta, kur es gribētu atrasties.

Bijām tikuši līdz dzīvoklim.
Es ieskrēju vannas istabā, aizcirtu durvis un ieslēdzos.

Noslīdēju uz grīdas un raudāju.
Es jutos šausmīgi. Ne tikai tāpēc, ka tagad būs jādzīvo šeit, bet arī tāpēc, ka ir izjukusi Reiņa un Kristapa draudzība. Viņi viens otram bija kā brāļi.

Es piecēlos kājās, piegāju pie spoguļa, ieskatījos savās noraudātajās acīs.
Es biju dusmīga, gribēju pazust no zemes virsas.

Attaisīju plaukstiņa durvis, ar cerību, ka tur būs kāda žilete. Bet tur es ieraudzīju bundžiņu ar miega zālēm.

-Keita...- Kristaps skaļā balsī sauca un dauzīja pie durvīm.
Es klusēju, iebēru sev saujā miega zāles, iemetu sev mutē un iedzeru ūdeni.
Nosedos pie zemes un gaidīju...

Kristaps nebeidza dauzīties pie durvīm.
Pēc maza laiciņa, man sāka mazliet reibt galva un bija ļoti liels bezspēks.
Izdzirdēju Reiņa balsi.
-Mazais..- Viņš sauca.
-Reini...- Es pavisam klusu nočukstēju.
-Atslēdz lūdzu durvis, lai zinam, ka tev viss ir kārtībā.- Viņš turpināja.

Ar pēdējiem spēkiem pierapoju pie durvīm un atslēdzu tās.
Ieraudzīju Kristapu, Reini un Lindu stāvam pie durvīm.

Es zaudēju samaņu.