Pārkāpjot robežas

40.

Bija pienākusi mana 17.dzimšanas diena.
No rīta piecēlos ar ideālu gara stāvokli.

Viesistabā mani gaidīja Kristaps ar tēti.
-Daudz laimes, sīkā.- Kristaps noteica ieraugot mani.

Abi ar tēti mani stipri apskāva.
-Ballīte būs?- Kristaps jautāja.
-Neesmu neko plānojusi, bet tu droši vari uztaisīt ballīti, tikai ne manu dzimšanas dienas ballīti, negribu tik daudz uzmanību.- Es pasmaidīju.
-Kādas muļķības.-Tētis nosmējās.
-Uz septiņiem esi gatava.- Kristaps noteica.
Es nobolīju acis.
-Taisies, brauksim paēst kaut kur brokastis.- Tētis mani steidzināja.

Es ātri sataisījos un biju gatava braukt.
Aizbraucām uz smalku restorānu, ļoti garšīgi paēdu un kārtīgi izrunājos ar tēti.
Pirmo reizi 17 gadu laikā ar tēti divatā pavadīju laiku, kas bija vie karšu brīnišķīgi. Parasti katru gadu uz dzimšanas dienām man konta ienāca tikai nauda. Liekas, ka šī būs labākā dzimšanas diena, kāda man ir bijusi.

Atgriezāmies mājās ap pusdienas laiku, pie mājas durvīm bija atstāti ziedi, ka jau katru dienu... Tikai šoreiz pie ziediem klāt bija zīmīte, kurā bija rakstīts "daudz laimes dzimšanas dienā, mazais", tas mani mazliet nokautinaja, bet es neļaušu Reinim sabojāt šo dienu.

Iegāju iekšā, man atnāca īsziņa. Noliku ziedus uz letes.
Paskatījos telefonā, kontā tika ieskaitīta nauda no mammas... Protams, neko citu jau nevarēju gaidīt.

Kamēr skatījos telefonā, tētis ziedus bija ielicis vāzē.
Negribēju viņam teikt, ka tie ir jāizmet, jo tad rakstos lieki jautājumi.

Man kāds zvanīja, paskatījos telefonā, tas bija Krists... Interesanti...
-Jā.- Es noteicu paceļot klausuli.
-Daudz laimes, sen neredzētā.- Krists priecīgā balsī noteica.
-Kā iet? Kas jauns?- Viņš turpināja, neļaujot man pateikt paldies.
-Nuuu viss pa vecam-Es nosmējos.
-Švaki, švaki. Sveicieni tev arī no Līnas un Artūra.- Viņš tieca.
-Ammm, paldies. Ja jūs gribat, varat vakarā atnākt. Uz septiņiem.- Es piedāvāju.
-Pierunāji.- Krists nosmējās.
-Labi, gaidīšu.- Es priecīgi atbildēju.

Pienāca vakars. Atrados savā istabā, vēl Nedaudz pielabojot savus matus.

Istabā ienāca Kārlis.
Es pielēcu kājās, pieskreju pie viņa un stipri apskāvu.
-Daudz laimes.- Viņš noteica.
Es mazliet nosarku.
-Man tev ir dāvana.- Kārlis teica, no kabatas izvelkot kastīti.
Viņš to iedeva man. Es to atvēru, iekšā bija ļoti skaista sudraba ķēdīte, ar "K" burta kuloniņu.
-Paldies.- Es smaidot teicu.
-Uzliksi?- Es turpināju.

Kārlis prātīgi man to aplika ap kaklu.
-Uuun kuram vārdam tas burts ir domāts, tavam vai manam?- Es jautāju.
-Kā tev labāk patīk.- Viņš nosmējās.
-Un kā tas ir domāts no tavas puses?- Es viņam mazliet iebakstiju.
Viņš neko neatbildeja un apskāva mani.
-Man mazliet jāaizskrien, pēc kādas stundas būšu atpakaļ.- Kārlis noteica un maigi uzspieda savas lūpas uz mana vaiga.

Es apstulbusi stāvēju, kamēr viņš aiziet.
Piegāju pie spoguļa un vēlreiz apbrīnoju viņa dāvināto ķēdīti.

Kad devos ārā no istabas, kāds mani viegli pagrūda atpakaļ un aiztaisīja durvis. Es pacēlu acis, tas bija Reinis.

Viņa acis uzreiz pievērsās manam kaklam, uz kura bija ķēdīte, bet viņš par to neko neteica.
Reinis kaut ko izvilka no kabatas un satvēra manu plaukstu.

Ap manu roku viņš aplika dimanta aproci.
-Daudz laimes.- Viņš noteica, beidzot ieskatoties man acīs.
-Nevajag Rei...- Es iesāku.
-Vajag. Tā kādreiz bija manas mātes, tā man ir ļoti svarīga, tāpat kā tu.- Viņš mani pārtrauca.
Man pār vaigu parritēja asara. Reinis to viegli ar pirksta galiem noslaucīja.
-Neraudi, tev nepiestāv raudāt, un tu to arī neesi pelnījusi.- Viņš noteica.

Man acīs parādījās vēl vairāk asaras.
Mēs skatījāmies viens otram acīs un neticām ne vārda.
-Noskūpsti mani.- Es nočukstēju.
Reinis lēni pieliecās pie manis un maigi noskūpstīja.

Tik sen esmu gribējusi tieši šo sajūtu, šo vienkārši neaprakstāmo sajūtu.

Reinim zvanīja telefons, viņš tajā paskatījās, zvanīja Lenija. Es paņēmu viņa telefonu un nospiedu.

Reinis vēlreiz mani noskūpstīja.
Atvērās istabas durvis, Reinis atkāpās pāris soļus no manis. Istabā ienāca Kristaps.
-Tu visu vakaru domā sēdēt istabā?- Viņš jautāja.
Es pasmaidīju un visi trīs Izgājām no istabas.

Viesistaba bija pilna ar cilvēkiem.

Vakars bija vienkārši perfekts. Salabu ar Līnu un Artūru. Iepazīstināju viņus ar itkā savu puisi. Ik pa laikam uzmetu arī acis Reinim, kurš mani visu vakaru vēroja un uzmānija.