Pārkāpjot robežas

32.

No rīta piecēlos, Artūrs jau bija devies uz skolu.

No manas istabas iznāca Reinis.
-Labrīt.- Es noteicu.
Reinis nepaskatījies uz mani un neko neatbildēdams aizgāja uz virtuvi.

Es piecēlos no dīvāna un aizgāju uz istabu pārģērbties.

Devos uz virtuvi. Reinis tur brokastoja.

Es uzliku vārīties ūdeni.
-Es ilgi to vairs neizturēšu.- Reinis beidzot kaut ko pateica.
-Ko?- Es biju nesaprašanā.
-To kā kāds cits ap tevi grabstas un guļ vienā gultā.- Viņš dusmīgi uz mani skatījās.
-Nesāc atkal.- Es nopūtos.
-Keita tu nesaproti cik ļoti dārga tu man esi?-Reinis pacēla balsi.

Viņš pienāca man klāt un sagrāba aiz rokas.
-Reini, man sāp.- Es nočukstēju.
-Es neļaušu nevienam tev pieskarties.- Reinis kliedza.
-Man sāp!- Es nokliedzos, izrāvu savu roku no Reiņa stingrā tvēriena un aizskrēju uz viesistabu.

Nesāpēja tik ļoti, cik biju sabijusies no tā, kā viņš kliedza.

Es iesēdos dīvānā. Es biju tuvu, lai sāktu raudāt, bet es turējos.

-Mazais, piedod lūdzu, es tā negribēju.- Reinis pie manis pieskrēja, nokrita ceļos, paņēma manu roku un sabučoja to vairākas reizes.
-Reini, nepieskaries man.- Es neizturēju un sāku raudāt.
-Es tev nodarīju pāri?- Viņš žēlām acīm skatījās uz mani.
-Man ir bail, ka tu man neizdari pāri.- Es nočukstēju.

Reinis apsēdās man blakus un ļoti stipri apskāvu.
-Lūdzu, piedod. Es negribu, lai tu domātu, ka es tev gribētu nodarīt pāri.- Reinis noteica.
-Ja tev ir labāk, varbūt vari šeit vairs nedzīvot?- Es ar asarām acīs paskatījos uz Reini.
-Tas nav tik vienkārši.- Reinis nopūtās.

Es gribēju zināt visu pilno stāstu, kas īsti notiek, bet vēl joprojām gribēju, lai viņš domā, ka man par viņu ir vienalga.

Pa dzīvokļa durvīm ienāca Kristaps.
-Nejau nopietni.- Kristaps nomurmināja.
-Nē, starp mums nekas nav.- Es noslaucīju asaras.
-Un ko tu raudi?- Kristaps vienaldzīgi pajautāja.
-Aij, tas sīkums.- Es pasmaidīju.
-Mums vajag parunāt.- Kristaps teica Reinim.

Reinis piecēlās un abi aizgāja uz istabu.

Es tik ļoti gribēju zināt par ko viņi runā, piegāju pie durvīm uz klausījos.

-Tevi vēl joprojām meklē.- Kristaps teica.
-Nu tā varētu būt. Varbūt jāaiziet pie viņiem, lai viņi mani novāc un būs miers.- Reinis iesmējās.
-Protams.- Arī Kristaps iesmējās.
-To naudu es tev varu aizdot, kaut kad jau atdosi.- Kristaps noteica.
-Aizmirsti, es pats kaut ko izdomāšu, tu man tā jau esi daudz palīdzējis.- Reinis nopūtās.
-Katrā ziņā ārā tu iet nevari.- Kristaps teica.

Tad pavērās durvis un tās atdūrās pret manu pieri.
-Au!- Es mazliet iekliedzos un satvēru pieri.
-Mazais, viss labi?- Reinis pie manis pieskrēja.
-Viņai viss ir labi, noklausījās.- Kristaps pasmējās un pagrūda mani.
-Nenoklausījos, man tikai vajadzēja drēbes.- Es nomurmināju.
-Tu padomā par to ko teicu.- Kristaps teica Reinim un aizgāja.

-Vari man pateikt, kas notiek?- Es beidzot saņēmos pajautāt.
-Tev par to nav jāuztraucas.- Reinis noteica.

Reinis maigi mani paņēma aiz rokas, es noraustījos, jo man mazliet sāpēja.

Es paskatījos uz roku, uz tās bija zilumi.
-Tas ir no manis?-Reinis jautāja.
Es neko neatbildēju.

Reinis atlaida manu roku, neko nepasakot iegāja istabā un aizvēra durvis.