Satikt tevi

30

Selīna pārģērbās tumšā apģērbā un nokāpa lejā, sekodama vīrietim. Tā notika katru reizi, kad viņus sūtīja misijā kopā. Pagāja vairāki mēneši un Selīna lēnām sāka pierast pie vīrieša klusēšanas. Viņš nekad neizdeva no skaņas un kaut arī Selīna nezināja, caur ko viņš ir izgājis, viņa to respektēja un nespieda Ērgli runāt. Bet kādā no misijām, ēkā sākās ugunsgrēks. Kad abi bija tikuši laukā, Selīna lūkojās uz degošo māju un atcerējās savas ģimenes māju un viņa nobijās. Selīna nokrita uz ceļiem saķērusi galvu un smagi elsoja. Pēkšņi, viņa sajuta siltumu un tas viņu nomierināja. Kad viņa atmodās, Ērglis viņu nesa pa ceļu uz rokām un sapratusi kas notiek, viņa spurojās laukā no vīrieša rokām.

Selīna:"Laid mani!"

Vīrietis beidzot atlaida meitene atkāpās. Viņa nolieca galvu, kamēr vīrietis klusēdams lūkojās uz meiteni.

Selīna:"Kāpēc tu mani izglābi? Kāpēc katru reizi tu mani glāb misijās, kad netieku galā? Kāpēc tu mani atvedi šurp?"

Vīrietis turpināja klusēt.

Selīna:"Protams, kāpēc lai tu atbildētu. Piedod, iesim atpakaļ."

Vīrietis klusēdams atsāka iet uz priekšu un Selīna jutās vīlusies. Tajā pašā naktī Selīna pamodās naktī no tā, ka viņai bija slikti. Viņa meklēja ūdens glāzi uz skapīša pie gultas, bet kad glāze nokrita un sašķīda uz grīdas, viņas ar segu izkāpa no gultas un uzkāpa uz lauskām, nokrītot uz zemes. Viņa līda pa grīdu uz durvīm, bet nesasniegusi durvis, viņa zaudēja samaņu.

No rīta, Ērglis kā parasti klauvēja pie Selīnas durvīm. Atbildes nebija. Viņš pieklauvēja vēlreiz, bet tā arī nesagaidīdams atbildi, viņš iegāja iekšā. Uzkāpis augšā un atvēris durvis, Ērglis ieraudzīja Selīnu guļam uz grīdas ar stikla lauskām pēdās. Viņš uzreiz paņēma meiteni un skrēja cauri pazemes pilsētai līdz pilij, kur viņu apskatīja ārsts.

Vadens:"Meitenei ir amnēzija un šķiet, viņa ieraudzīja kaut ko tādu, kas licis viņas ķermenim reaģēt. Vai tu zini, kas notika?"

Vīrietis klusēja.

Vadens:"Ērgli, lūdzu, pasaki man. Ja man nepateiksi, es nevarēšu viņai palīdzēt."