Satikt tevi

70

???:"Cik žēl, tikko atkal spērusi kāju dzimtenē, tu atkal to nespēsi izdarīt."
Selīna:"...."
Meitene bija pārāk vāja lai izteiktu pat vārdu. Pēc sievietes pavēles, eņģeļi atlaida Selīnu un meitene pasmējās.
Selīna:"Tad tu biji tā, kura vienmēr mēģināja man patraucēt. Atsūtīji par dievu slepkavu man pakaļ, pēc tam, kad dēmoni vairs nebija tik paklausīgi."
Sievietes skatiens izmainījās, kad Selīna atkal ieskatījās sievietes acīs.
Selīna:"Varbūt es arī neatceros par ko mani izraidīja no šejienes, taču es noteikti zinu, kādēļ tu to dari."
Sieviete piecēlās un atgriezās pie sava krēsla, taču kāda frāze lika sievietei atgriezties.
Selīna:"Tāpat, es arī zinu iemeslu, kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti. Vai tas ir tēva dēļ?"
Sieviete pagriezās un iesita Selīnai ar kāju pa vaigu.
???:"Zini savu vietu, skuķi. Tu būtu palikusi šeit, ja ne vien noziegums, ko pateici pirms simtiem gadu. Jebkurā gadījumā, tas mirstīgais neko nenozīmēja. Vajadzēja tikt ar viņu galā pirms tevis."
Selīna:"Kādu.. mirstīgo?"
???:"Tam vairs nav nozīmes. Viņa dvēsele tagad iet cauri visiem deviņiem elles līmeņiem līdz brīdim, kad tā izgaisīs pilnībā."
Kad Selīna saprata, par ko sieviete runāja, bija jau par vēlu. Selīna izplūda asarās, saprazdama, ko ir nodarījusi sev un vienīgajam, kuru jebkad ir vēlējusies atstāt sev blakus. Viņa nolieca galvu un ar nožēlu lūkojās uz balto marmora grīdu.
???:"Izsakiet sodu."
Viens no eņģeļiem piecēlās un atvēris garu tīstokli, sāka to lasīt. Taču neticis pat līdz beigām, sieviete paņēma akmeni un pavērsa to uz Selīnu. Tumšais smaragda akmens iemirdzējās un Selīna sajuta, kā viņas ķermeni arvien sāka pamest spēki līdz brīdim, kad vairs nebija nekas palicis. Bezspēcīga, Selīna sēdēja uz ceļiem, kad zāles durvis tika izlauztas un to vidū stāvēja kāds tumšs stāvs. Tumšais stāvs iegāja iekšā, taču tiesnese nepievērsa tam uzmanību līdz tumšais stāvs paķēra Selīnu un pacēla viņu.
?:"Pietiek."
???:"Nosaucies."
Selīna palūkojās uz tikko saredzamo seju un nespēdama sadzirdēt sarunu, iegrima svešā stāva rokās.