Satikt tevi

29

Selīna nolieca galvu un paskatījās uz savām rokām. Selīna nespēja atcerēties neko no tā, ko viņa bija piedzīvojusi. Katru reizi, kad viņa satika jaunekli, viņš vienkārši viņu ignorēja pat tad, kad meitene mēģināja ar viņu runāt. Neskaitāmas reizes meitene mēģināja to izdarīt, bet velti. Selīnai likās, ka viņa spēs kaut ko atcerēties, ja ar viņu parunās. Bet tāds moments tā arī nenotika. Pagāja mēnesis un pazemes pilsētās atgriezās tās pavēlnieks. Sākās jauniņo pieņemšana. Selīna arī tur bija. Viņa redzēja Ērgli un pavēlnieku, kuram bija tādi paši balti mati, kā Selīnai. Jauniņie cīnījās viens pret otru, bet Selīna palika bez pāra. Pavēlnieks nolika pretī Selīnai Ērgli. Kad viņi sāka cīnīties, visi uzreiz atkāpās. Selīna bija gandrīz vienlīdzīga savam pretiniekam. Bet viens mirklis, kuru Selīna palaida garām lika viņai zaudēt. Kad Ērglis bija gatavs izdarīt pēdējo triecienu, viņa izveidoja lodi no savām asinīm un izšāva. Visiem iepletās acis no pārsteiguma.

???:"A tu, izskatās, esi mantojusi maģiju no savas dzimtas."

Ērglis atkāpās un Selīna piecēlās. Baltmatainais vīrietis piegāja pie Selīnas un pieskārās viņas galvai.

???:"Tu esi mana mantiniece. Bet kurš tad uzņēmās savu mācīšanu?"

Selīna:"Esmu zaudējusi atmiņu par to, kas esmu un kā šeit nonācu, tādēļ es nevaru to pateikt."

???:"Žēl. Kad atcerēsies, noteikti pasaki. Ērgli, pavadi viņu atpakaļ."

Vīrietis paņēma meiteni aiz rokas un aizveda prom. Viņš vilka meiteni pa ielām un ar aukstu skatienu aizgāja kolīdz viņi bija nonākuši pie Selīnas mājas. Selīna lūkojās, kā vīrietis aiziet un pēkšņi, viņa ieraudzīja vīrieša vietā maza puikas tēlu, kurš atskatījās atpakaļ uz meiteni ar aukstu skatienu, kā to darīja Ērglis. Viņa nezināja ne to, kādu lomu spēlēja mazais puika viņas dzīvē, ne arī to, kāpēc Ērglis viņai atgādina kaut ko, ko viņa jau sen bija zaudējusi.

Nākošajā rītā, Selīna pamodās no klauvējieniem pie savām durvīm. Kad viņa atvēra durvis, viņa ieraudzīja Ērgli.

Selīna:"Pagaidi, es tūlīt nākšu."