Satikt tevi

2

Meitene neko neteikdama izgāja cauri portālam un devās prom. Jauneklis gribēja panākt meiteni, taču viņa jau bija prom brīdī, kad jauneklis palūkojās aiz stūra. Meitene pastaigājās pa vecpilsētu un palūkojās uz tumšajām debesīm. Viņa atcerējās māju uguns liesmās, kalpu kliedzienus un dēmonu cilvēka izskatā, kurš palūkojās uz meiteni ar smaidu uz lūpām. Tādas bija Elijas atmiņas par notikumu pirms 4 gadiem, neilgi pirms meitene nonāca Londonā. Meitene atgriezās mājās un ieiedama viesistabā, viņa ieraudzīja to pašu jaunekli, melnmati, ar zilām acīm. Jauneklis paskatījās uz meiteni un pārsteigts paskatījās.

???:"Tu?"

Meitene klusēja.

Teo:"Šis ir Adhira, viņš arī ir viens no mums."

Meitene paskatījās uz pārējiem un pagriezusies, aizgāja uz savu istabu.

Teo:"Elij, nāc atpakaļ!"

Taču Elija neklausījās uz aizvēra savas istabas durvis liekot visiem zināt, ka viņa negrib runāt.

Teo:"Piedod, Elija reti kad runā."

Adhira:"Tas nekas, ceru mēs sastrādāsimies."

Nākošajā rītā jauneklis pieklauvēja pie Elijas istabas durvīm un kad viņa atvēra, uzreiz gribēja durvis vērt ciet.

Adhira:"Pagaidi."

Viņš saķēra durvis un paskatījās uz meiteni.

Adhira:"Nāc ar mani cīnīties pret dēmoniem."

Meitene nopūtās un atlaida durvis.

Elija:"Es varbūt arī cīnījos pret dēmonu, bet tikai tāpēc, ka tu nespēji viņu uzveikt, tā ir pirmā un pēdējā reize, kad ko tādu darīju."

Adhira:"Bet kāpēc-"

Elija:"Es ienīstu tādus kā tu un nevēlos nekādu sakaru ar dēmoniem vai tiem, kas tos galina."

Elija aizcirta durvis un kad jauneklis aizgāja, viņa noslīdēja gar durvīm un saķēra kājas. Elijas rokas trīcēja, viņai bija bail vēl jebkad izmantot savas spējas. Kāpēc viņa negribēja atriebties dēmonam? Vecāki negribēja lai Elija jebkad atriebjas. Viņi vēlējās, lai Elija dzīvo mierā, kaut arī dēmons bija cilvēks, kuru viņa cienīja visvairāk.

Pēc dažām dienām Elijai pienāca vēstule, Viņai bija jādodas uz Orlando. Tajā pašā rītā, Elija devās ceļā kopā ar Adhiru un Teo.