Aizmirstais talants

1.nodaļa.

Un man bija taisnība, baumas bija izplatijušās ļoti ātri un visa skola runāja, ka tai "neīpaši bagatajai" meitenei ir zils mustangs, un nez kā viņa varēja tādu atļauties. Tas man jau bija apnicis jau otrajā starbrīdī, jo šī pēkšā uzmanīma man nepatīk un nekad nav interesējusi, var jau būt ka es būtu ļoti populāra skolēnu vidū, ja visi zinātu ka esmu Braena Stauna meita, bet man neinteresēja slava. Man ir pāris draugi un man ar tiem pietiek, izvēlos kvalitāti, ne kvantitāti. Nu labi, tas ko es te murgoju arī nav svarīgi.

Biju jau atbraukusi mājās un tik līdz aiztaisiju durvis, tiku apberta ar tūkstoš jautājumiem, mamma tiešām par to bija uztraukusies, bet kapēc gan?

Aiztaisijusi istabas durvis uzreiz iekritu gultā un smagi nopūtos, knapi tiku vaļā no mammas, taču manas domas aizklīda līdz tētim, šīs atmiņas man patiesi ir svarīgas un fakts, kad mans tētis dzīvo ārzemēs un ir izšķīries no manas mammas nebija paties, taču tā Domāja visi. Es neredzu jēgu to slēpt, man vairs briesmas par to nedraud, kad tētis bija dzīvs viss bija savādāk, tēta konkurenti bija šausmīgi cilvēki un varēja mani apdraudēt, tā mēdza teikt tētis un protams es  viņu klausiju, taču tagad man briesmu  nedraud, bet skaļi gaitenī nokliekties "Braens Stouns ir mans tēvs" likās tiešām stubi.

Mani no pārdomām iztraucēja telefona zvans, paņēmusi sudraboto telefonu, kas stāvēja uz galda un ieskatījos displeja, svešs numurs, varbūt neatbildēt?
"Jā?" jautāju klausulē, lai gan nespēju noticēt ka vispār Atbildēju.
"Vai tu esi Medisona?" zema balss jautāja, kas lika man noprast ka tas ir zēns.
"Baidos ka jā." Nedroši Atbildēju. Dzirdēju atvieglotu nopūtu.
"Tu esi ielūgta uz ballīti, Džeiksonu mājā, nāksi?" Balss vēsi jautāja, tā it kā viņam nemaz neinteresētu vai būšu vai nē.
"Nē, man ir kas cits ieplānots. " Es meloju, jo nevēlējos iet.
"Aaa, nu labi, tad attā! " Nepaspēju pat atvadīties kad klausulē jau bija nolikta.  Nopūtos un uzliku telefonu tur pat kur jau stāvēja un gāju uz virtuvi lai padzertos, nonākusi virtuvē es sapratu, ka ir pārāk kluss lai vēl kāds atrastos mājās, mamma noteikti bija izgājusi. Manu uzmanību piesaistīja atplēstā aploksne uz letes, paņēmu to rokās, tā bija no bankas. Dīvaini, mammai nav bijušas problēmu ar banku, cik es zinu. Izlasiju vēstuli un manas acis iepletās. Mamma ir parādā 50,000 un ja naudu neatdos mēneša laikā mūs izliks no mājas un atņems visu, kas mums pieder. Nesaprotu,  kapēc mamma man par to nepateica. Es saprotu, ka man nevajedzētu tur iejaukties, gan jau mamma pati tiks galā, bet es  tam tagad neticēju, man vajag mammai palīdzēt dabūt naudu, bet kā lai es 17 gadus veca meitene dabūnu tādu naudu?  Tie ir 50 tūkstoši, paliela naudas summa un es nedrīkstu pieļaut, ka mūs izmet no mājas vai arī atņem man mana tēta mustangu,es nevaru to pieļaut. Tas ir netipiski man tā domāt, bet es tiešām esmu mainijusies. Man vajadzēja, kaut kā izvēdināt galvu,tapēc paņemu atslēgas un gāju uz garažu.

Centos mierīgi pabraukāt pa pilsētu,bet tas šķita neiespējami,visu laiku gribējās uzgazēt vai arī tā strauji nogriesties, bet pilsētā to darīt nedrīgst ir tikai viena vieta, kur varu braukt, vai pareizāk nedrīkstu braukt, bet centīšos būt klusa.

Izbraucu no pilsētas un braucu uz rietumiem, uz trasi, kur bieži braucu ar tēvu, tad es tur officiali varēju atrasties, bet tagad tikai sacensību laikā,skatoties tās. Mani vienmēr ņēma uz treniņiem un vienmēr es arī braucu, šī ir tā trase, kur pirmo reizi piesēdos pie stūres, kur iemācijos to kontrulēt un, kur uzvarēju pirmajās sacensībās (tās nebija officiālas, bet vienkārši sacentos ar tēti.) Šī vieta man ir kā otrās mājas. Un visa bērnībā man ar to saistās.

Šim stāstam iespējams nebūs pārāk garas nodaļas, bet centīšos tās rakstīt pēc iespējas garākas.