Aizmirstais talants

61.Nodaļa

Sajutusi to,ka mani baksta, es attaisiju acis, kad es apradu ar tumsu, saku saskatīt Pītera sejas apveidu. Es lēnām pietrausos sēžus, taču par strauju pakustinot roku, ap kuru bija viens roku dzelža gals, ievaidējos sāpēs.

"Kuš... " Viņš nomurmināja un aši paskatijās uz durvju pusi.

"Kas notiek?" čukstus jautāju, kad viņš satvēra manu roku un atslēdza roku dzelžus.

"Ņem šo." Viņš man pasniedza manas motocikla atslēgas, kuras es knapi saskatīju, tumsas dēļ.

"Un šo." Viņš man pasniedza mugursomu, kuru arī palīdzēja uzvilkt uz muguras.
Pīters pagrieza savu skatienu pret durvīm, un tad no jostas izvilka savu ieroci un sniedza to man. Es paskatijos uz viņa seju, kura bija jau pievērsta man un tumsas dēļ, es nespēju saskatīt emocijas.

Es aši viņu apskāvu, un viņš mani stingri piespieda pie sevis.

"Sargi sevi." Viņš man pie auss nočukstēta. Es pamāju ar galvu un atrāvos no viņa.

"Mēs vēl tiksimies." Čukstus noteicu un pasmaidīju iedrošinot viņu. Piegājusi pie durvīm, es vēl reizi pagriezu galvu pret viņu un viņš pasmaidīja, es viņam atsmaidiju un ievilkusi dziļu elpu un turot ieroci sev rokā es izgāju pa durvīm.

Bija tumšs un man vajadzēja ļoti saspringt, lai vispār spētu tikt uz priekšu. Taču palēnām kāpjot augšā pa kāpnēm, cenšoties nenokrist, es gustējos uz priekšu. Un protams, ka tam vienam pakāpienam vajadzēja iečīkstēties. Es sastingu un domās lamāju visus dievus, ko zinu un, ko nezinu arī. Pagāja pāris sekundes un nekas nenotika, tapēc turpināju kāpt, taču vēl uzmanīgāk. Taču tad es izdzirdēju balsis un jau atkal sastingu. Es saku just adernalīnu pieplūstam, kā arī bailes, jo es tiešām gribēju tikt prom. Man vajag visu paskaidrot Harijam. Es nezinu, cik ilgi es stāvēju, bet pagāja brīdis, līdz balsis apklusa tapēc saku turpināt iet un nu jau biju tikusi līdz pašai aukšasi. Turot ieroci abās rokās es gāju uz priekšu, gandrīz tikusi līdz durvīm un sāku jau atslāpt,taču par agru.  Jo jau pēc brīža es jutu asas sāpes galvā, kas uz mirkli mani nosita uz zemes un uz mirkli apdulināja. Automātiski pieliku rokas priekšā galvai. Un jau pēc brīža jutu vēl trakākas sāpes, jo viens no viņiem man iespēra. Saskatījuši tumsā savu ieroci tur pat netālu no mani, es pasniedzos līdz tam un satvēru to, taču man to gandrīz izsūta no rokas. Noturējusi to rokās es netēmējot izšāvu un jau pēc sekundes simdaļām jutu, ka kāds nokrīt man blakus.
Jutu, kā mana sirds strauji pukst, tā it kā es skrietu marotonu. Es pielecu kājās un sāku skriet uz izeju, taču mani kāds satvēra. Es centos pretoties, taču tumsas dēļ, neredzēju ko daru.
Es nezinu, kā, bet man izdevās izlausties un es skrēju uz izejas pusi. Atrāvu vaļā durvis un uz mirkli apstājos, taču, kad biju pamaninusi savu motocilku skrēju uz tā virzienu. Kad gandrīz jau biju tikusi līdz motociklam izdzirdēju šāvienus, tas man lika skriet ar vien ātrāk. Taču tad es sajutu asas sāpes kājā un drīzvien atdūros pret asfaltu. Uzmanīgi, taču ātri centos pietrausties augšā un uzkāpu uz motocikla, viņi bija praktiski pie manis, taču es pasmēju izbraukt no pagalma. Mana kāja šausmīgi smeldza un melnās mašīnas, kas sāka man sekot to nepadarija labāku. Es izmantoju, to, ka ar moci varu izspraukties, pa šaurām vietām un tādējādi atraujoties no viņiem. Es braucu pa ielu uz, kuras atrodas Džaspera serviss un pamanījusi to, ka tas bija atvērts es nogriezos un iebraucu servisā. Nolekusi no moča es pieskrēju pie durvīm un aizvēru tās cerot, ka mani nepamanīja. Atspiedusies pret sienu nošļūku gar to un apsēdusies uz zemes es nopūtos.
Sapratusi, to, ka esmu aizbēgusi es pasmaidīju un iesmējos, taču tad es paskatijos uz personu, kas stāvēja man tieši priekšā, nebiju pat pamanījusi viņu.

"Ļauj minēt, tiko aizbēgi no Makenzijas?" Maikls nopietni jautāja, kas man lika saprast, to, ka viņš ir saticis Hariju.

Viena briesmīgi murgaina daļa...

~Mopsīts 🤐