Aizmirstais talants

13.Nodaļa.

13.Nodaļa

Iebraucot pazemes stāvvietā, jutu vieglu satraukumu, taču ignorēju to. Es zinu, ka mana ierašanās var izraisīt nelielas domstarpības, bet tas īsti neinteresē. Pamanīju pirmās mašīnas, kas bija novietotas patalāk, tās noteikti pieder tiem, kas atbraukuši tikai skatīties. Tālāk mašīnas bija sakārtotas divās rindās, tā lai starp tām varētu izbraukt vismaz divas mašīnas vienlaikus. Pie mašīnām stāvēja braucēji, kas jau novērtēja manu mašīnu, un šķiet, ka arī daži mani atpazina, jo uz brīdi iestājās klusums, un pat redzēju citus sačukstamies un uzmesdams man ieinteresētus skatienus. Braucu uz priekšu lai atrastu brīvu vietu, kur noparkot mašīnu un drīz vien arī pamaniju. Blakus ļoti pazīstamai mašīnai.

Noparkojusi mašīnu, pamaniju blakus mašīnas īpašnieku. Izslēdzu motoru un izskapu no mašīnas. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja.

“Kas tad mums te ir?” viņš pienākot apskāva mani.

“Kas tad lika tev pārdomāt un atgriezties?” viņš atlaižot man jautāja.

“Nekas īpaš, vienkārši bija garlaicīgi.” viņš mazliet iesmējās un noteica.

“Man šķiet, ka tu jau šeit esi zvaigzne, no ierašanās vien!” Viņš norādija uz cilvēkiem, kas mani apetija noteica.

“Bet tagad nāc!” viņš paraujot mani lika man sekot. Spraucāmies caur cilveku pūļiem, līdz nokļuvām pie starta līnijas, kur jau stāvēja divas mašīnas un gatavojās startam, atklājot šīs dienas dragreisu.

Vēroju vairākus startus, iepazīstoties ar pretiniekiem, taču tad izdzirdēju savu vardu un man bija jadodas uz starta līniju, Konors uzliktads man roku uzpleca piemiedza ar aci un novēlēja veiksmi, piebilstot, ka man nemaz tādu nevajag.

Mašīnas salons bija nepatīkami vēss liekot man mazliet tricināties. Palūkojos pāri solonam uz pretinieku. Kādu pavecu vīrieti ar pelecīgu ādu, iesirmiem matiem un pagariem bardas rugājiem. Jāatdzīst, viņš ir labs konkurents un mašīna arī nav slikta Nissan  GT-R. Aizvēru acis un dziļi ievilku elpu, lai kas arī notiktu, uzvara nav galvenā, taču šoreiz man tā jāgūst. Lēnām atveru acis un palūkojos uz puspliko meiteni sev priekšā. Viņa ar roku norādīja un pretinieka mašīnu, kā zīmi lai iedarbina motoru un sagatavojas startam. Atskanēja paskaļa mašīnas rūkoņa, kas lika man saprast, ka mašīnai vēl ir orģinālais motors, taču centos ignorēt to un koncentrējos uz meitenes roku, kas nu jau grasījās norādīt uz mani. Iedarbināju motoru, un ļāvu riepām svilt gāzejot. Jutu, kā manā ķermenī ieplūst adernalīns, sasildot mani. Kaitinoša tricināšanās pazuda. Nu biju tikai es un mana mašīna, viss apkārtnē izzuda. Atlaidu rokasbremzi, ļaujot mašīnai traukties uz priekšu, brīdī kad meitene nolaida rokas, sigbalizejot startu. Es aizbraucu pa priekšu, šķiet viņš bija nokavējies un sācis vēlāk, taču drīz viņš mani panāca, bet ne pietiekoši ātri, jo es finišēju pirmā

Smaidīga gāju uz savu mašīnu, jo naudu no Maikla man nevajadzēs ņemt, taču mans smaids pagaisa, kad ieraudziju personu pie savas mašīnas. Piegāju tuvāk un palūkojos uz viņu. Nopūtos, jo sapratu, ka tas ir Maigls, taču īpaši priecīga es arī nebiju.  Apstājos tieši viņam pretī, nesaprotot vai man kaut kas ir jasaka vai kas man ir jadara. Lūkojos uz viņa acīm, kas mani pievilka, gaidīdams, kadu paskaidrojumu, taču sapratu, ka man vienīgai būtu kaut kas jāpaskaidro.

“Es nevareju ņemt naudu no tevis, man tas nešķita pareizi.” klusi nočuksteju. Viņš nopūtās un neko neteigdams apgāja apkārt mašīnai, apstājoties pasažieru pusē, gaidot kad atslegšu mašīnu. Atslegusi mašīnu iekāpu tajā un iedarbināju motoru. Pirms braukšanas paskatijos uz viņu, pārliecinoties vai visu daru pareizi. Lai arī cik stulbi tas nebūtu. Viņš tikai pamāja un es uzsāku braukt uz savu māju.

Visu ceļu viņš klusēja, un ,protams, es tā pat. Nobrīnījos par to, jo viņam vienmer ir savas domas ko izteikt un gandrīz vienmēr viņš arī to pasaka. Klusums bija neerts un sapspīlēts, taču neko nevareju darīt. Iebraucot majas pagalmā uzreiz izskāpu no mašīnas un man vēl bija dažas sekundes jāgaida, līdz spēju aizslekt mašīnu un iet uz māju.

Viņš palika lejas stāvā, teikdams ka gulēs uz dīvāna. Es gāju uz savu istabu, lai vienkārši iekristu gultā un atslēgtos. Ieejot istabā, automātiski ieslēdzu gaismu un taisījos pieiet pie skapja, lai paņemtu pidžamu, taču mani satvēra stingra roka. Grasījos jau iekliekties, taču sajutu ko aukstu pie deniņiem.

“Tu zini, kas tas ir.” viņš klusi noteica. Pēc balss sapratu, ka tas nav neviens cits kā Brendons.

“Tagad tu man atdosi ierakstu, vai skaidrs?” viņš stingrā balsī teica. Ar to ierakstu es varu viņu iesēdināt ķurķī, taču tādējādi varu iegast arī sevi un citus.

“Man nav… “ Klusi noteicu, jo labi apzinājos, ka to atdot viņam nevaru. Tas ir parāk liels risks. Šķiet viņam šī atbilde nepatika. Jutu viņa tvērienu ap manu delmu kļūstam ciešakam, ievaidējosno sāpēs, taču viņš tikai pasmīneja.

“Zini, tavs draugs tev šobrīd nepalīdzēs, un tici man viņam tevi nemaz nevajag.” viņš ar pretīgu smīnu pasmīnēja un parlaida jau kuro skatienu pari manai istabai. Es sapratu, to ka tā ir taisnība un šie vardi man mazliet iedūra sirdī, taču centos to visu ignorēt un koncentrēties uz pārējo.

“Tagad tu man iedosi ierakstu!” Viņš skaļi iebļāvās un pagrūda mani, sāpīgi atsitos pret grīdu un uzreiz pagriezos pret viņu.

“Es Jai tev teicu!  Man nav!” Centos runāt drošāk, taču man tas īsti nepadevās, jo man ir bail no viņa un verķiša, ko viņš rokā paverstu pret mani.

“Un tu domā, ka tev ticēšu?” viņš iesmējās.

“Atri!” viņš atkal iekliedzās liekot man salēkties. Es skatijos uz viņu un neko nedarīju, lai arī cik riskanti tas nebūtu. Es apsolīju ka pilnīgi nevienam to nedošu, tapēc pat negrasijos viņam to dot.

“Man ilgi jāgaida?” viņš iepakstīdams man pa sānu jautāja.

“Es jau saku apsvērt domu tevi uz vietas nošaut un pašam atrast to ierakstu. Ko saki?” viņš nikni noteica, taču vēl pretīgi pasmīnēja. Taču tad viņš strauji palukojās uz durvju pusi, par kurām bija ienācis Maikls. Brendons uz brīdi apjuka, taču ne ilgi. Viņš pielecis kājās, parāva mani un jau atkal jutu ko aukstu pie deniņiem.

“Netuvojies, tu labi zini, ko izdarīs lode viņas galvā!” viņš draudēja.  Maikls tikai iesmējās, kas galīgi neiederejās šajā situācijā.

“Gadijumā neesi zaudējis ķērienu? Tev kādreiz sanāca labāk” Viņš ķircinot teica

“Tu arī esi zaudējis formu!” Viņš ar galvu norādot uz mani noteica.

“Ko tev no viņas vajag?”Maikls mierīgi jautāja.

“Ierakstu.” Brendons nikni noteica.

“Kādu ierakstu?” Viņš ar jautajošu skatienu paskatījās uz mani.

“Ar to ierakstu viņa var mani iemest ķurķī. Un tevi arī, tā starp citu.” Tas lika man man paskatīties uz Maiklu, lai saprastu viņa emocijas par dzirdēto, taču viņš pret to izturējās vienaldzīgi. Brendons bija satvēris manu delmu stingrā tvērienā, un mana roka palika jau sarkana un nejauki sāpēja. Tad es atcerējos par tukšo flešku.

“Es tev atdošu, tikai atlaid mani!” Iesaucos pieverstdams gan Brendina, gan Maikla uzmanību uz sevi. Redzēju Maikla sejā neizpratni. Brendons jau atkal mani pagrūda, man zaudējot līdzsvaru un nokrītos uz grīdas, taču pieausos kājās un gāju uz galda busi, atvilknē stāv divi fleški, viens ir tukšs un otrā ir saglabāts ieraksts, kur ir dzirdam plāns, gan arī apspriestas ielu sacīkstes. Paņēmusi tukšo palūkojos uz abiem puišiem. Piegajusi pie Brendona atdevu viņam to. Viņš neko neteiktdams aizgāja, atstājot mani divatā ar Maiklu.

“Kas bija tajā ierakstā?” Viņš uzlūkojot mani jautāja.

“Kaut kāds plāns un apspriestas sacensības, kā arī minēti vairāku cilveku vardi, ieskaitot tavējo.” Neskatoties uz viņu noteicu un piegajusi pie galda, izņēmu flešku no atvilknes.

“Neuztraucies, ieraksts ir pie manis.” pametot flešku viņam noteicu. Viņš to veikli noķera un apskatīja to.

“Viņš atri sapratīs ka ir piemuļķots.” Viņš teica paskatoties uz mani, un es labi saprotu to ka viņš atgriezīsies.