"Limonādi?" Turot rokā limonādes bundžiņu prasīju Maiklam, kurš gaidot mani spēlējās ar Džimbo un jau kuro reizi aizmeta kociņu.
"Labprāt." Viņš paskatoties uz mani pasmaidīja un paņēma bundžiņu.
"Tatad, tev ir plāns šodienai?" Viņš ieinteresēti jautāja.
"Jā, man zvanija Imperators. Viņam esot darbs priekš manis." Nopūtos paskatoties, ka Džimbo nemet kociņu pie Maikla kājām.
"Cikos tev jābrauc?" Maikls jautāja arī paskatoties uz Džimbo.
"Pēc pusstundas." Nopūtos vēlreiz.
"Man bija doma aizbraukt uz man vecāku vasarnīcu ar pāris draugiem, tu varētu pēc tam pievienoties. Ko saki?" Viņš jautāja jau atkal aizmeta kociņu.
"Jā varu." Atbildēju pasmaidot.
"Eu nu paklau? Es no šīs mazulīte kaut ko tādu izspiest nevaru, tas nav v8, ja nesaprati un man tevi ir tikai kaut kur jānogādā, nevis javizina pa trasēm!" strauji nobremzējusi ielas vidū bļāvu uz vienu čali, kas man lieks pat nesaprot kur atrodas. Šis sagribēja driftiņa paraugdemonstrējumus. Reali nokaitināja.
"Labi,labi! Piedod! Vai varam vienkārši tikt uz to kazino pa mierīgam?" Viņš sabijies jautāja.
Es ar viltīgu smaidu paskatijos uz viņu, un viņš nesaprotot manu skatienu sarāva izacis, līdz brīdim, kad viņa sejas vaibsti atslāba viņam saprotot par ko iet runa.
"Jā! Es piemaksāšu par savu kaitinošo uzvedību." to dzirdot uzsāku braukt, taču tiklīdz pamaniju viņu nobolam acis es atkal strauji nobremzēju.
"Es samaksāšu tev uz rokas!" Viņš iesaucās.
"Un centīšos tevi nenokaitināt... " nomurminājis, viņš izvilka aploksni ar naudu un izvilcis no tās paris papīra gabaliņus sniedza tos man. Es protams pieņēmu, jo būsim atklāti, kurš neņemtu. Nogādājusi viņu viņa galapunktā braucu uz vasarnīcu, kura atrodas diezgan dziļi mežā pie kāda ezera. Es zinu tikai kur tas apmēram atroprātu, Piebraukusi pie mājas lai paņemtu Džimbo, es izskāpu no mašīnas un pieejot pie durvīm jau dzirdēju kā viņš ierejas, pasmaidijusi atslēdzu durvis un pieliekusies sabužīnāju viņu. Pielikusi viņu pie ķēdes vedu viņu uz mašīnu.
Piebraukusi pie palielas mājas es noparkoju mašīnu, redzot, ka paris cilvēki iznāk no vasarnīcas, starp šiem cilvēkiem bija arī Maikls un Reičela. Pasmaidīju ieraugot viņu un izkāpu no mašīnas un pasaucu Džimbo, lai arī viņš izkāptu
Viņš izleca arā un nostājās man blakus. Aizslēdzu mašīnu un gāju pretī meitenei, kura jau skrēja manā virzienā. Gandrīz nonesot mani viņa mani ievilka lielā apskāvienā, kas lika man iesmieties.
"Kapēc neteici, ka esi šeit?" Viņa uzreiz uzbruka ar jautājumu.
"Un cik ilgi tu šeit esi?" Viņa neļaujot man atbildēt jautāja
"Pirms divām nedēļām, bet es tikai vakar atbraucu no Vācijas." Atbildēju paskatoties uz Džimbo, kas skaidroja apkārt iepazīstot cilvēkus un apkārtni.
"Nezināju, ka esi suņu cilvēks." Viņa paskatoties uz Džimbo, kad jau skrēja mūsu virzienā teica.
"Tici man, es arī nē." Pietupos pie suņuka un noglāstiju viņa galvu.
"Un kā šo mīļumiņu sauc? " Viņa bužinot Džimbo jautāja.
"Džimbo." Atbildēju paskatijos uz Maiklu, kas smaidot pienāca pie manis apskāvis mani viņš sasveicinājās arī ar Džimbo.
"Nāc iepazīstināšu tevi ar visiem." Viņš aizcinot teica un veda uz vasarnīcas pusi.
Sēdējām ap ugunskuru un cepām zevīriņus un vienkārši runājām padzīvi. Man blakus sēdēja Maikls, bet otrā pusē Reičela, kura bija atspiedusies pret Džaspera plecu, man šīs attiecības ar ir kas jauns...
Skatoties ugunskura ugunīs aizdomājos par daudz, ko. Burtiski, manas domas bija kā ātrvilciens līdz nonāca pie sapņa, kas palika manā prātā un es to vairs nespēju izturēt tapēc piecēlos un neko nesakot gāju prom.
Es gāju uz ezera pusi un ieraudzījusi laipu gāju uz turieni. Aizgājusi līdz pašam laipas galam novilku kedas un iemērcu kājas vēsajā ūdenī, kas patīkami pārņēma manas kājas, bija diezgan patumšs pie ugunskura nemaz nepamanīju to cik tumšs patiesībā bija palicis.
Es vēroja ezera krastu, kas bija otrpus ezeram, protams, es knapi ko saskatīju, bet turpināju censties.
Manas domas turpināja skriet ap manu prātu. Es iedomājos par to, ka noteikti kaut kad Harijs atbrauks uz šejieni ar mammu. Kaut tētis būtu te, paskatijos uz debesīm, es ceru, ka viņam tur klājas labi.
Lūkojoties neskaitamājās zvaigznēs es sapratu, ka man viņš nekad nav tik traki pietrūcis kā tagad. Es knapi noturēju asaras, viņš priecātos, ja arī es priecātos par dzīvi, taču es šaubos, vai viņš par mani vēl preicājas. Viņš noteikti ir vīlies manī, jo neturēju solījumu. Es nespēju pamest ātrumu, jo tikai tad es jūtos brīva no visa šī, es jūtos tā it kā es būtu tuvāk viņam.
Es sadzirdēju soļus un automātiski paskatijos atpakaļ.
"Viss kārtībā?" pazīstamā balsd jautāja.
"Jā" Atbildēju un jutu kā viņš apsēžas man blakus.
"Es zinu, ka tu melo." Viņš klusi teica. Es pagriezu galvu pret viņu, viņa skatiems bija piekalts man.
"Tā ir, vai ne?“ viņš jautāja.
"Tas ir muļķīgi." Klusi Atbildēju, cerot, ka viņš nedzirdēs.
"Kas tieši? Tas ka nekas nav kārtībā, vai iemesls kapēc nekas nav kartībā?" Viņa skatiens manā sejā ko meklēja, taču man nebija skaidrs ko.
"Es nezinu, laikam jau, ka abi." Atlbildēju novēršot savu skatienu no viņa un paskatoties atspulgā.
"Bet varbūt tas nemaz nav muļķīgi?" Viņš jautāja liekot man paskatīties uz viņu.
"Es negribu par to vairs domāt." Atceroties liesmas es aizstaisiju acis un nočukstēju.
"Tad varbūt varam darīt, ko citu?" Viņš viltīgi pasmaidot jautāja.
"Un, kas tas būtu?" jautāju viegli pasmaidot. Viņš piecēlās kājās un pasniedza roku man, saņēmusi viņa roku viņš uzrāva mani stāvus.
Pagājis soli no manis viņš satvēra savas maikas apakšu un novilka to.
"Ko tu dari?" Jautāju ar sarautām uzacīm jautāju.
"Redzēsi!" Viņš novilka kedas un paskatījās uz mani.
"Peldēt maki?" Viņš jautāja, un es sapratu par, ko iet runa.
"Es negribu!" iesaucos, jo tiešām negribēju līst ūdenī.
"Nu labi." Viņš pat necenšoties mani pierunāt ieskrējās un ar galvu pa priekšu ielēca ūdenī, ienirstot. Es gaidiju, kad viņš uzpeldēs, taču bija pagājis pārāk ilgs brīdis un es sāku jau bažīties.
"Maikl!" Es iesaucos, taču nekur viņu nemaniju. Es ātri novilku Maiku paliekot šortos un ielecu ūdenī, jūtot kā vesais ūdens apņem manu augumu.
Ienirstot es centos, ko saskatīt, taču bija par tumšu. Iznirstot es redzēju viņu smīnam peldot uz manu pusi.
"Nekad vairs nedari tā!"Es iebļāvos, kad viņš bija piepeldējis tuvāk.
"Piedod! Bet vismaz tu esi ūdenī! " Viņš smejoties teica, liekot man nikni paskatīties uz viņu, jo man tas galīgi nelikās smieklīgi. Aši ievilkusi gaisu plaušās es ieniru ūdenī un peldēju pēc iespējas talāk, kad izniru es jau atkal viņu nekur nemanīju. Taču tad viņš iznira tieši man priekšā. Viņš bija pārāk tuvu man, un tas lika manai sirdij sākt strauji sisties un tauriņiem kutināt manu vēdaru. Viņa acis bija cieši piekaltas manējām, es redzēju kā ūdens piliens nopil no viņa skropstām. Es pateicos visiem iespējamiem dieviem, ko zināju par to, ka ir samērā tumšs un viņš neredzēja manus piesarkušos vaigus.
Es jutu, kā viņš maigi aizskar manu vaigu un liecas man tuvāk, es redzēju kā viņa skatiens noslīd no manām acīm uz manām lūpām. Es aizvēru acis ļaujoties šim mirklim. Jutu kā viņa lūpas viegli aizskar manējās un kā tās savijas skūpsta. Es aptinu rokas ap viņa kaklu padziļinot šo skūpstu,
Lai gan nesapratu vai tas ir pareizi, taču sapratu, ka es pret viņu nejūtu to pašu, ko pret draugu, tas ir kas džīļāks, kas man ir jasaprot.
Es pati esmu pārsteikta par to, ka šī daļa ir tik gara un es atvainojos, ka labu brīdi nebija daļas.
Man vienkarši nebija laika. Es varu pateikt tikai to, ka nākošnedēļ visticamākas, ka arī nebūs daļa, jo man tā ir saspringta nedēļā. Bet pa brīvdienām centīšos uzrakstīt vairākas.
Mīlu
~Mopsīts 🙈🙉🙊
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...
