Aizmirstais talants

9.nodaļa.

9.nodaļa.

"Zini,man nav laika ķepāties" viņš uzliekot kapuci galvā noteica.

Jutu ko asu ieduramies vedarā, es no sāpēm iekliedzos, taču viņš tikai pasmīnejis aizgaja, zinadam, ka nomiršu lēnām un šeit mani atrasti tikai tad ja es sākšu smirdēt.

Sataustiju naža spalu, satveru to un izrāvu, skaļi ievaidoties sāpēs. Nometu zemē, tam skaļi atsitoties pret asfaltu, netālu no manām kājām. Jutu acīs sarosāmies asaras no sāpēm, jo tās bija šausmīgas. Nošļūcu gar sienu, piespiežot roku pie brūces. Centos nedomāt par to un lūkojos uz izkārtni, kuras gaisma draudēja izdzist. Jutu pār vaigu rītam neskaitāmas asaras, tad izdzirdēju sitiena skaņu, un tad jau sāpju kunkstus. Tas pātrauca šķiet mūžīgo klusumu, šajā apkaimē. Pēc brīža jutu soļus uz savu pusi. Pieveru acis, jūtot bailes no nāceja lai gan pat nezināju, kas nāk. Pat nepaskatoties uz naceja pusi klusi iečukstejos.

"Navajag." labi sapratu, ka šajā apkaimē es palidzibu nesaņemšu, un noteikti tas ir kāds tipiņš ar perversām domām.

"Netaisos tev darīt pari" zema balss teica pietupjoties man līdzās.

"Apsolu ka nedarīšu. Medison dzirdi? Paskaties uz mani!" balss nu jau šķita pazīstama. Es smagi nopūtos un ielūkojos Maikla brūnajās acīs.

"Esi ievainota?" viņš izklausījās, satraukts?

Es noņemu roku no brūces mazliet ievaidoties.

"Velns!" Viņš skaļi nolamājās, taču es nepievērsu tam uzmanību, es vēroju savu roku, kas bija ar asinīm un jutu kā tās palēnām slīd uz manu elkoni. Jutu viņa rokas paceļam mani, man ievaidoties sāpēs, kas šķiet palielinājās.

"Piedod! " viņš nočuksteja un nesa mani prom no tās vietas. Es vēroju tik tiko saskatāmas zvaigsnes debesīs, jūtos kā palēnām miegu ciet.

"Tikai lūdzu neguli!" viņš maigi teica. Es piekrītoši pamāju ar galvu un centos noturēt savas acis vaļā.

Viņš piegāja pie mašīnas, kuru vēl nebiju redzejusi, tai nopīkstot viņš atvēra durvis un iesēdināja mani mašīnā piesprādzejot mani. Viņš novilka savu jaku un pēc tam jau maiku. Viņš to saņurcija un uzlika uz manas brūces piespiežot klāt manu roku. Viņš uzsedza man virsū savu jaku un aizvēra durvis. Drīzvien Maikls steigā traucās pa pilsetu, līdz piestāja pie kadas mājas.

"Čarlij! Atri atnes aptieciņu! " viņš skaļi iebļāvās ieejot mājā, pēc brīža pie mums pieskrēja virietis.

"Kas notika?" ieraugot mani viņš jautāja.

"Nav laika. Ātri!" Maikls jau atkal iekliedzās. Čārlijs aizskrēja un Maikls mani nesa uz otro stāvu.

Viņš uzmanīgi noguldija mani uz gultas un noņēma no manas brūces saņurcīto maiku un drīzvien viņš pavilka manu maiku uz aukšu, lai redzētu brūci, taču mani spēki bija izsīkuši un acis pašas aizvērās, man iemiegot nemierīga miegā.

Vēdera labā puse iesmeldzās stindzinošās sāpēs un galva šķiet pulseja. Palēnām atveru acis, baidīdamies no skata ko ieraudzīšu.

"Kā jūties?" Divas brūnas acis mani vēroja.

"Sūdīgi." klusi nočukstēju, vai drīzāk nočarksteju.

"Ko viņam no tevis vajadzeja?" Viņa balsī bija dzirdamas dusmas.

"Atbrīvoties no konkurences" klusi no nopūtos paskatoties uz griestiema.

"Kroplis." Maikls nenovaldijies izpļāva, taču cenšoties savaldīties ar smagu nopūtu apsēdās uz gultas malas blakus manām kājām, viņa skatiens klīda pār istabu. Man bija bail bilst kaut vārdu, jo labi sapratu ka viņš ir aizkaitināts. Lai gan, kaut kur dziļi sevī zinaju ka dusmas uz mani viņš neizgāzīs, jo viņš ir tas kurš mani izglāba un man tā vien šķiet, ka redzeju viņa sejā uztraukumu, kuru protams viņš neizrādija. Es sāku viņu ienīst, bet nu vairs nezinu, ko domāt. Vēroju viņa seju, kas bija aizgtiesta prom no manis, redzeju tikai sānskatu. Tikai tagad pamaniju to mazo saules staru, kas spīdēja caur aizskaru spraugu, tas stars apsīdeja viņa vaigu kaulus, viņš jūtot manu skatienu pavērās uz mani, ļaujot redzēt viņa seju, kas nu šķita perfekta un apburoša. Nezinu kurā smadzeņu daļā uzradās šādas domas, taču tās nepameta manu prātu. Viņa brūnās acis, kas nu bija zeltainas, saules stara apspīdetas. Šķiet es iegrimu viņa acīs, jūtot to dīvaino knuģoņu vēdarā, kā skudru armija, kas maršē. Nē drīzāk kā neskaitāmi tauriņi, kas lidinoties kutina manu vēdaru no iekšpuses. Un tie spītīgi palika lai kā es centos šo sajūtu apspiest. Mani biedēja šī sajūta, tā bija pavisam sveša un neizprasta, biedēja tā pēkšņā velme pēc viņa, ko iepriekš nekad nejutu.

Un tad notika, kas pavisam negaidīts.

Es salecos no zvana signāla, kas nāca no mana telefona.

Redzeju Maikla jautājošo skatienu, tāpēc paņemu telefonu un ielūkojos tajā. Svešs numurs. Centos aizganjāt dīvaino sajūtu un domas, paceļot klausuli.

"Jā?" Es jautāju

"Medison?" balss likās pazīstama.

"Jā" Atbildēju un dzirdeju smagu nopūtu.

"Tev viss kārtībā? Kur esi?" Džozefa balss jautāja.

"Viss kartībā, esmu pie draudzenes" meloju pasčieleju uz Maikla pusi un redzeju kā viņš nosmīn.

"Kur tava māte?" viņš uztraukti jautāja.

''Kaut kur aizbrauca. Ka noticis?"

"Šorīt jūsu mājā centās ielauzties Brendons Aivers." Es gandrīz aizrijos ar gaisu.

"Nu kā bija izbraukt ar Lamborghini?" viņš pēkšņi jautāja.

"Amm ko?" Centos parādīt, kad neko nezinu, lai gan sapratu ka nav jēgas.

"Tu labi zini par ko es runāju, piedod, bet esi savarijusi pamatīgas ziepes, tevi tagad visā valstī meklē. Šoreiz nevaru palīdzēt,tikai lūdzu nevelc to parūku." viņš mazliet iesmējās.

"Aha, ņemšu vērā!" sarkastiski iesmējos, taču uzreiz to noželoju, jo vedars atkal saka sāpēt. Es noliku klausuli un burtiski uzlidināju telefonu uz naktsskapīša.

"Kas zvanija?" Maikls jautāja.

"Džozefs" Atbildēju pat nepaskatoties uz viņu.

"Es atnesīšu tev ko ēdamu." to pateigdams viņš izgāja no istabas.

Es istabā paliku viena, uzmanīgi pieslējos sēdus un aplūkoju istabu. Tā bija mājīga gaišos toņos. Dzirdeju soļus uz istabas pusi, labi apzinājos, ka Maikls, tas noteikti nav.
Istabas durvis atvēras un istabā ienāca tas pats vīrietis, ko redzeju vakar.
"Sveika!" viņš sasveicinājās.
"Sveiks!" Atbildēju
"Es atnācu tevi pabrīdināt, parāk strauji nekusties, labi?" viņš nopietni noteica, es tikai pamāju ar galvu un viņš aizgāja un jau atkal paliku vienu. Pie sevis mazliet pasmējos par šo īpaši īso sarunu. Jau atkal pārlaidu skatienu pār istabu, cenšoties saskatīt ko interesantu.