Aizmirstais talants

47.Nodaļa

"Vienkārši padodies, un neviens necietīs." Viens no vīriem, kas atradās man priekšā teica. Izdzirdējusi Džimbo rejas es sāku lūkt visus esošos un neešos dievus, lai viņš liktos mierā un neuzbruktu, jo tas visu padarītu tikai sliktāku.

"Medison, kas te notiek?" Sadzirdēju Džasperu iesaucamies aiz stūra, un es aizvēru acis.

"Kas pie velna!" Viņš iesaucās liekot man paskatīties uz viņu. Nu ieroči bija pavērsti arī pret viņu. Viens no vīriem pie viņa piegāja un satvēra viņu, lai vestu uz priekšu, taču tad es sadzirdēju suņu rejas un rūkšanu, tam sekoja šāviens. Rejas un rūkšana pārvētās smilkstēšanā. Pār manu vaigu sāka līt asaru straumītes. Es jau biju tā pieķērusies šim šuņukam, es vairs nespētu iedomāties ikdienu bez viņa, pat ja viņš pie manis ir neilgu laiku. Ar to pietika, lai es Džimbo iemīlētu.

Džaspers tika pievests pie manis, un es viņa skatiena redzēju līdzjūtību.
Džaspera skatiens arī bija pēdējais, ko atceros. Es sajutu asas sāpes un mana redze sāka satumt un viss apkārt pieklusa.

Sajutu asas sāpes galvā un tad jau
plaukstu locītavās un potītes. Šķita, ka mani plakstiņi ir smagi, kā svins un man knapi pietieka spēka tos atvērt. Man skatienam pavērās betona sienas, mana redze miglojās un es pati nespēju neko aptvert, taču palēnām miglainums acīs pazuda un es sāku saprast, kas notiek. Es biju piesieta pie krēsla un virves ap manām potītēm un rokām neganti grieza ādā un galva smeldza asās spīdzinošās sāpēs. Es nespēju saprast kur es esmu, vai kapēc es šeit esmu, līdz durvis atverās un tur parādijās pretīgā Makenzijas seja.

"Tiešām domāji, ka varēsiet tā vienkārši savākt Hariju un tikt sveikā cauri?" Viņa izsmejoši jautāja.

"Tieši tā, nē! Ja tu nesaprati, Medison. Man vajadzēja tevi. Tikai un vienīgi tevi! Un nu tu esi šeit." Viņas balss bija spiedzoša un griezās ausīs, saīsinot sāpes. Un viņas uzvarošais smaids, viņas sejā, mudināja mani izkrāpēt viņai acis.

"Viņi mani tik un tā meklēs." Es noteicu un sarāvu uzacis pati dzirdot savu balsi, kas čarkstēja un bija aizsmakusi.

"Neviens tevi nemeklēs, it īpaši tad, ja domās, ka esi mirusi." Viņš ļauni pasmaidīt noteica.

"Kā to saprast?" Iesaucos, uzreiz to nožēlojot, jo sāpes galvā palika neciešamas.

"Tad redzēsi." Viņa apgriezās un sāka iet uz izeju, taču pie durvīm pagriezās pret mani, nomurminot, kaut ko līdzīgu "gandrīz aizmirsu",vai kaut ko tamlīdzīgu.

"Tu tagad strādā manā labā!" Viņa pasmaidīja un pagriezusies izgāja pa durvīm, kuras pēc tam arī aizvērās.

Es aizvēru acis un dziļi ieelpoju.
Es netaisos strādāt pie viņas, tad jau labāk nomirstu. Paskatijos apkārt uz betona sienām un necilo gultu istabas stūrī. Šeit nebija pilnībā nekas, kas man varētu palīdzēt tikt prom. Šķiet bija padomāts par visu, burtiski par visu, pat logiem bija restes.

Pie manis, kāds atnāca tikai, kad arā sāka satumst. Man atnesa ēdienu un atsēja mani. Es ēdienu noliku tur pat uz zemes blakus durvīm, jo netaisos to ēst. Manas plaukstu locītavas smeldza sāpēs un uz tām bija izveidojušies zilumi, kā arī riebīgas brūces, manas potītes nemaz nebija labākas. Nostājoties kājās, es uzreiz sajutu sāpes un sagrīļojusies atspiedos pret krēslu. Lēnām ar mokošiem soļiem es aizgāju līdz gultai un iekritu tajā. Matracis bija ciets un par spilvenu vispār labāk nerunāsim.

Makenzija man ir riebusies vienmēr, arī tad, kad mēs ar Brendonu bijām draugi, patiesībā mēs bijām kopā. Man viņš tiešām patika un pat sāku viņu mīlēt. Viņš bija jauks un vienmēr mācēja izlabot garstāvokli. Viņš ļoti izmainījās, kad sāka piedalīties ielas sacīkstēs. Viņš palika alkatīgs un mēs sakām atvēsināties. Viņam riebās tas, ka es uzverēju viņu pāres reizes, tapēc viņš pievienojās citai grupai. Viņš tā uzēdās uz mani, ka apsolijās sev, ka tiks no manis vaļā. Tā arī iesējās naids starp mums, taču strap mani un Makenziju, tas ir bijis, kopš pirmās reizes, kad tikāmies.

Esmu pati pārsteigta par to, ka uzrakstīju tik ātri jaunu daļu. 😉

~Mopsīts 🖤🙃