Aizmirstais talants

67.Nodaļa.

Apēzdams pēdējos kumosus no savām puzdienām es paskatijos uz Maiklu, kur vēroja mani.

"Mums vajadzētu braukt" vins pavisam mierīgā balsī noteica. Es piekrītoši pamāju ar galvu. Mēs reizē piecēlāmies un gājām uz izejas pusi. Izgājuši no kafejnīcas mēs devāmies uz mašīnas pusi, Maiks man gāja cieši blakus.

Iekāpuši mašīnā, Maikls iedarbināja dzinēju, un pavērsa uz mani savu skatienu.

"Vai redzi to tumši pelēko fordu man aiz muguras?" Viņš iejautājās.
Manas acis aizslīdēja līdz viņa norādītajai mašīnai.

"Jā." Atbildēju

"Tā mums jau seko, kopš vakardienas vakara." viņš īsi paskaidroja un es jau atkal uzmetu skatienu mašīnai.

"Domā, ka tie ir Makenzijas padotie?" Jautāju.

"Nedomāju, drīzāk jau ka kāds, kuram interesē atlīdzība." to pasakot viņš sāka braukt. Izbraukuši no stāvlaukuma arī tā mašīna sāka braukt, ieturot nelielu distanci no mums.

"Mēs nevarēsim šonakt palikt viesnīcā." Viņš nopūtās un viņa nopūtai sekoja manējā. 

Maikls paātrinājis ātrumu centās tikt vaļā no mūsu sekotāja un pēc kāda laika, mēs jau bijām parāk tālu priekšā, lai viņš mūs vēl spētu izsekot.

Patiesību sakot šī diena pagāja ātri, ja neskaita to, ka es lielāko ties gulēju, vai arī pavadīju laiku sarunājoties ar Maiklu. Es tiešām priecājos, ka es varēju pateikt, ka vēlos būt ar viņu kopā, es nezinu vai tas nozīmē, ka tagad kas mainīsies, bet es ļoti ceru. Jo man tik ļoti pietrūkst viņa apskāvienu.
Skatoties, cik ļoti viņš ir iegrimis par ceļu un visas tās emocijas ko viņs izrāda, kad kāds apdzen, vai kā savādāk viņu nokaitina, pat nepamanīju, cik ļoti uzkrītoši es viņu vēroju, līdz brīdim, kad viņš man uzmeta skatienu un iejautājās.

"Vai viss kārtībā?"

"Ja.. Ja, es tikai aizdomājos." Tizli pasmaidot noteicu. Arī viņa sejā parādijās rotaļīgs smaids.

"Par ko?" Viņš jau atkal uzmeta man skatienu. Es mazliet apstulbu, jo cerēju, ka viņš to nejautās.

"Par tevi." Atbildēju un nokaunējusies novērsu no viņa skatienu.

"Jūtos pat glaimots." Viņa balsī bija dzirdams smaids. Un jau atkal iestājās klusums uz kādu brīdi. Ārā bija palicis jau pavisam tumš un es redzēju kā Maikls cenšas neaizmigt un sapratusi, ka es praktiski visu dienu esmu gulējusi ierosināju

"Varbūt ej pagulēt? Es varēšu braukt." Viņš tikai piekrītoši pamāja ar galvu un apstājās ceļ malā, samainijušies ar vietām. Es turpināju mūsu iesākto ceļu.

Galīgi iegrimusi domās un gps, es pat nepamanīja, kā stundas rit un kā mainās ainavas man apkārt, jo bija jau ap rīta pusi, kad iebraucu Toronto. Iebakstiju Maiklam, lai viņš pamostos, jo es nezināju, kurp talāk man ir jābrauc. Kad viņš pamodās mēs samainijāmies un jau atkal bijām ceļā. Viņš gan teica, ka jau pēc brīža būsim klāt.

Jau ap pusdienlaiku mēs stāvējām palielas mājas priekšā, tā atradās burtiski nekurienes vidū, taču tā bija skaista un moderna. Tāda pati bija arī iekšienē. Iekšpusē pie durvīm bija saliktas kastes.  Un Maikls tā vien šķita ka nolasijis manas domas paskaidroja, ka Harijs esot to nokārtojis.

Nožāvajoties es sapratu, cik nogurusi es patiesībā esmu, tapēc uzgājusi augšstāvā atradu guļam istabu un iegājusi dušā kārtīgi noskalojos. Man ļoti patika šī istaba, jo tā bija pārsvarā ar melnbaltiem toņiem, kuriem pa vidu iejaucas kāda cita krāsa, lai istaba nebūtu tik drūma. Iznākusi no dušas, es izžāvēju matus un uzvilkusi savu lielo maiku es devos gultas virzienā, līdz sapratu, ka galīgi piemirsu par Maiklu un gāju viņu meklēt, patiesībā man nebija ilgi viņu jāmeklē, jo viņš bija blakus istabā. Viņš stāvēja pie loga un vienkārši raudzījās ārpusē.

Pamanījis mani, viņš negaidīti aptina ap manu vidukli rokas un pievilka tuvāk, ielikdams savu galvu manos matos.

"Tu man ļoti pietrūki." Viņš klusi nočukstēja man pie auss un es automātiski apviju rokas apkār viņa kaklam pievelkoties cik vien tuvu iespējams....

Es ļoti atvainojos par šo murgaino un īso daļu....

~Mopsīts 😴