Aizmirstais talants

54.Nodaļa.

Es uzkāpu uz motocikla un taisījos galvā likt ķiveri, taču tad atskatijos uz kapakmeņiem sēto vietu un smagi nopūtos. Es negribu šādu dzīvi, es gribu būt atkal Medisona un apskaut katru sev svarīgo cilvēku, jo man viņu pietrūkst. Tikai es viņiem nevaru pateikt to, ka esmu dzīva. Makenzija nošaus viņus visus pēc kārtas.
Ja viņi vienīgais, kaut kā saprastu, ka tā esmu es, bet kā? Un tad man radās laba ideja. Viņi to paši varētu saprast. Es varētu kaut kā censties dot mājienus.

Uzlikusi ķiveri, es, uzgājējot, izbraucu no stāvietas un devos atpakaļ uz pilsētu. Patiesībā man ir bail atgriesties, jo zinu, ka man noraus galvu. Burtiski!

Piebraukusi pie mājas un noslāpējot motoru, es jau dzirdēju kā mājas durvis attaisas. Noņemot ķiveri es palūkojos uz dusmīgo Makenziju.

"Kur tu pie velna biji?" Viņa kliedza.

"Es man liekas tev teicu, lai turies man līdzās, bet nē tu vienkārši aizbrauci! Tu pat nepateici uz kurieni." viņa turpināja nenoversot savu skatienu no manis.

"Kusties iekšā!" Viņa piemetināja norādot uz durvīm. Es sāku soļot uz mājas durvju pusi un viņa aiz muguras man sekoja.

Viņa aiztaisijusi durvis pagriezās pret mani.

"Tā starp citu, Maikls gribēja tavu Mustangu, solījās arī normāli samaksāt, takā, lai vairāk nekas tāds neatkārtotos! Saprati?" Viņa niknā balsī teica. Es tikai pamāju ar galvu.

"Un tagad tinies uz savu istabu!" Viņa man uzkliedza, liekot man vēl vairāk ienīst savu dzīvi. Es pagriezos lai ietu prom, taču mazliet apmulsu ieraugot Brendonu, atspiedušos pret trepju margām. Centos neskatīties uz viņu un vienkārši paiet garām, lai tiktu uz savu istabu. Taču, kad gāju viņam garām viņš stingri satvēra manu roku.

"Man likās, ka tu zini, kas notiks ja neklausīsi." Viņa satvērien palika ciešāks un es jutu, ka es drīz neizturēši, jo tas ellīgi sāpēja.

"Varbūt man tev parādīt? Tad varbūt tev labāk pieleks... "Viņš turpināja, taču man bija gruti koncentrēties uz viņa teikto, viņa satvēriena dēļ.

"Nē! Es sapratu! Tas vairs neatkārtosies." es knapi izmociju normālu balsi.

"Tev ir pēdējā iespēja to pierādīt." to pateicis viņš mani atlaida un es uzskrēju uz otro stāvu. Iegājusi savā istabā es aiztaisiju durvis un atspiedos pret tām. Taču beigās apsēdos, atpiežoties pret durvīm.  Atspiedusi galvu pret durvīm, es aizvēru acis, jūtot kā mana roka sāpēs pulsēja.

Maikla skatapunkts.

Piebraucis pie Dzašpera darbnīcas noparkoju mašīnu un izkāpu no tās. No atvērtajām servisa durvīm iznāca Džaspers.

"Hey!" Viņš iesaucās, kamēr es attaisiju aizmugurējās durvis, no kurām izleca Džimbo un mazliet ,pieklibodams, aizskrēja pie Džaspera. Lai gan to vairs knapi redz, taču viņš vēljoprojām klibo, no šautās brūces viņa kājā.

Piegāju pie Džaspera un mēs sarokojāmies.

"Sveiks, izskatās, ka tev labi veicās!" Paskatoties uz mašīnu bilno darbīcu teicu.

"Jā, nav slikti!" Viņš atbildēja un iegāja darbnīcā un es viņam sekoju. Ejot cauri darbnīcām, manu uzmanību piesaistīja sarkans Hurakans, kuru iepriekš nekad nebiju manisjis pilsētā.

"Kam tas Hurakans?" Jautāju Džasperam, kurš dzirdot jautājumu, automātiski pagriezās pret sarkano mašīnu.

"Tā pieder Makenzijai." Dzirdot Makenzijas vārdu es pagriezos pret viņu.

"Taču tu neizskaties īpaši par to pārsteikts." Viņš domīgi teica, taču tad Džimbo ierējās un mēs devāmies uz darbnīcas ieejas pusi.
Tur stāvēja tā pati meitene, kuru satiku pie Makenzijas. Viņu laikam sauca Sema un man viņa sāka atgādināt Medisonu, taču es sapratu, to ka pēdējo divu gadu laikā, man daudz kas par viņu atgādina.

Patiesībā es biju pārsteigts redzot to, ka Džimbo izturējās pret viņu tik draudzīgi, tā it kā viņš viņu pazītu.

"Tavs suns?" Viņa smaidot prasija un tas smaids. Bija tik pazīstams, taču es zinu, ka tā nav viņa.

"Jā,viņu sauc Džimbo." Atbildēju vērojot viņu. Viņas sejas izteiksme mazliet mainījās, taču tad viņa pabužināja viņa spalvu un gāja darbnīcas virzienā.

"Tu pēc mašīnas?" Džaspers jautāja, pat ne sasveicinoties.

"Jā" Viņa aši atbildēja. Es vēroju katru viņas soli, jo pat viņas gaita man atgādināja Medisoni. Es zinu, es vienkārši, vēl nespēju pieņemt, ka vairs nekad viņu nesatikšu. Vērojot viņu, es pamaniju zilumu ap viņas delnu un nedomājot jautāju.

"Kas notika ar roku?" Viņa izdzirdot jautājumu sarāvās un satvēra roku.

"Nekas nopietns." Viņa meloja un tas bija skaidri redzams. Mans jautājums piesaistīja arī Džaspera uzmanību un arī viņš tagad lūkojās meitenē līdz brīdim, kad piegāja pie viņas. Es to visu vēroju ar interesi. Viņš satvēris viņu plaukstu pacēla mazliet aukstāk viņas ādas jaku no vietas, kur atradās zilums. Skaidri varēja redzēt plaukstas nospiedumu un es sapratu, ka ar viņas un Makenzijas sadarbīpu, kaut kas nav kārtībā.

Džaspers aplūkojis zilumu, ieskatījās tieši meitenes acīs. Un grasījās, ko jautāt.

"Tas bija Brendons?" Es jautāju, neļaujot Džasperam runāt. Viņa paskatījās uz mani.

"Mani piespieda pie viņiem strādāt." Viņa teica skatoties uz mani.

"Kapēc tu nebēdz? Vai kaut kā savādāk necenties tikt prom?" Džaspers jautāja, liekot viņai no manis novērsties un paskatīties uz viņu.

"Es nevaru, viņi visu laiku novēro manu ģimeni, Makenzija viņus nogalinās." Viņa saraustīti atbildēja. Es saraucu uzacis un mēs ar Džasperu saskatijāmies. Un šķiet, ka viņš nodomāja to pašu, ko es.

Heyooo....! Es zinu, es solīju jaunu daļu uzrakstīt ātrāk. Tiešām Piedodiet man! Man nebija īsti laika un pēdējā laikā garīgais arī nav īpaši labs, bet es gribu jums visiem pateikt paldies. Tie komentāri, ko rakstāt un pat tās mazās zvaigznītes iedegšana, man ļoti uzlabo garastāvokli.
Tiešām paldies jums! Mīlu jūs visus! ❤️❤️❤️

~Mopsīts 💋❤️