Aizmirstais talants

21.nodaļa.

Uzspiedu gāzes pedāli liekot mašīnai izkustēties un uzsāku savu ceļu pa nezināmiem ceļiem. Jutusi mašīnas jaudu, ļāvu mašīnai braukt ar ātrumu, kam tā ir radīta. Biju izbraukusi no pilsētas un nogriezos lai brauktu uz kanjonu, zinot, ka tur šis zvērs parādīs savu īsto dabu. Traucos pa gludo un līkumaino ceļu izbaudot to. Pagriezienā, piedevu vairāk gāzes lai liktu mašīnai saslīdēt un driftā izņemt līkumu. Tagad es jūtos brīva kā putns debesīs, vai precīzāg sēžot Mclaren P1. Mans brālis ļāva man ar to izbraukt. Un ,protams, es šo iespēju nelaidu vējā. Šī nav pirmā reize, kad braucu ar šādu mašīnu, taču zinu, ka šī reize ir neaizmirstama. Traukties pa tik labi asfaltētu ceļu un vēl pie tam viena pati, bez nevienas citas mašīnas, ir kā sapnis pēc murgošanas. Šķiet, ka šādi spēju tikai nomierināties. izdzīt no sevis sakrājušās dusmas. Man tiešām ir nopietnas problēmas saitībā ar šo

Mēs esam jau izdomājuši labu plānu, taču atliek vien to realizēt. Tas būs liels risks arī mums, it īpaši man, bet esmu tam gatava, lai tikai gāztu Brendonu.

Šeit dzīve ir garlaicīga, taču interesanta vienlaicīgi. Ir palikuši tikai četri mēneši līdz skolas beigām, kad varēšu braukt atpakaļ uz savām īstajām mājām. Pats trakākais ir tas, ka šeit nerīko ielas sacīkstes un es būtība tagad dzīvoju uz brāļa kakla, kas man nepatīk. Ar Loganu, Reju un Ostinu mēs satiekamies pratiski katru vakaru, pamestajā lidostā. Mēs izrunājam visas sīkākas plāna detaļas, vai arī vienkārši patusējam, dažbrīd pat ārdamies pa lidostas viesnīcas istabiņām. Un tur var atrast daudz interesantu lietu.

Šī diena man ir īpaši saspringta, jo policija bija skolā un pārbaudīja visus skolēnus arī mani. Es biju viena no pirmajām, ko iztaujāja.
Iegāju kabinetā, kur sēdēja divi policisti, divi vīrieši. Centos izturēties dabiski un pat pasmaidīju abiem policistiem. Apsēdos viņiem pretī un vēros viņos, viņi bija pievērsusoes dokomentiem.

"Tatad Medisona Stouna. Mūsu leģendas meita." vīrietis pa labi pacēla galvu un ierunājās. Arī otrs pacēla galvu mani aplūkodams kārtīgāk.

"Mēs esam dzirdējuši par tava tēva tumšo pusi, tapēc tu esi turēta aizdomās." viņš mierīga teica.

"Es ar to nenodarbojos." Centos skatīties viņam acīs, lai viņš neatklātu manus melus.

"Jā un mēs esam begimoti." Otrs sarkasma teica.
"Tiešām domā, ka mēs tam noticēsim? Brendonam ir savādaka versija." Viņš ar viltīgu smaidu pasmīnēja. Un es sapratu šim jēgu. Viņi bija uzpirkti, Brendonam noteikti ir jau savi plāni.

Pieliecos tuvāk viņu sejām, kas bija mazliet pārsteigtas un nočukstēju.

"Vai tad policistiem nav aizliegts ņemt kukuļus?"  Viltīgi pasmaidiju  raugoties viņu sejās, tajās varēja redzēt satraukumu, kuru viņi centās apspiest.

"Un kas tev liek domāt, ka ņemam kukuļus, par draudēšanu policistam, vara pagarināt tavu cietumsodu." Viens no viņiem ierunājā pēc klusuma brīža.

"Tad jau jums nebūs iebildumu, ja nodošu savas šaubas policijā? Man tur paris paziņas, kas varētu to papētīt. Ko sakat?" Uzvaroši pasmaidīju, jo pēc  tā viņi piecēlās un pagāja nostāk no manis lai aprunātos. Pēc brīža viņi abi pienāca pie manis un ļāva man iet. Un tas apstiprināja manas šaubas. Brendonam tiešām ir jau savi plāni, taču es tos uzināšu.

Pēc tam es eju pustdienās, kur satiku Reju un Loganu, vēlak arī Ostins mums pievienojas. Es klusām viņiem pasaku par policistiem un mēs nolemjam uzmanīt Brendonu. Pēc pustdienām Reja un Logans kaut kur nozuda, atstājūt mūs ar Ostinu.

"Negribi šovakar kaut kur aiziet? Piemēram uz kīno?" Ostins pēkšņi iejautājās. Es ātri atslēdzu skapīti, lai izņemtu grāmatas un palūkojos uz viņu.

"Jā, Reja un Logans arī būs?" jautāju samainot grāmatas un aizslēdzot skapīti.

"Es domāju mēsvarētu aiziet divatā." Viņa acīs pavīdēja vilšanās, kas lika man justies mazliet slikti.

"Jā, es labrāt ar tevi iešu uz kīno." Iesaucos. Ostins manāmi pasmaidīja.

"Es vakarā tev atbraukšu pakaļ." Viņš lūkojās uz mani, un tad pamāja man ar galvu uz klases pusi.

Iekāpu Ostina mašīnā, aiz sevis Aizverot durvis. Viņš pasmaidīt sasveicinājās un uzsāka braucienu uz kino, kurš atrodas pilsētas otrā pusē.
Brauciens tiešām bija saspīlēts, bet tas nebija ilgs, jo jau pēc brīža mēs bijām klāt.

Filma bija garlaicīga. Filmas vidū mēs izdomājām iet prom. Pēc tam mēs braucām uz kanjonu, jo šeit nekā cita nav ko darīt. Viņš solījās parādīt labu vietiņu kur pasēdēt.

Piebraukuši pie neliela klins uzkalniņa, mēs izskāpām no mašīnas. Viņš piegāja pie bagāžnieka un izvilka piknika grozu. Es nesaprašanā uz viņu skatijos, jo izskatijās, ka viņš šo visu jau ir izplānojis.
Viņš izklāja segu un mēs uz tās apsēdāmies. No šejienes pavērās skats uz kanjonu, kurš bija iekrāsojies zeltainas krāsās dēļ, saulrieta. Tas bija skaists, taču pārsvarā jutu puiša skatienu uz sevi. Palūkojos uz viņu, uz viņa acīm, tās varbūt bija skaistas, bet tās mani nepiesaistija un man pat šķita tas nepareizi. Tas nebija tā pat kā tad, kad lūkojos Maikla acīs, tas bija daudz reižu savādāk. Es novērsos, nespēdams tajās vairs skatīties. Skatijos uz sauli, kura lēnām aizlīdēja aiz apvāršņa un gaidiju kad viņš kaut ko teiks.

"Medison?" viņš pavisam pēkšņi ierunājās, liekot man uz viņu paskatīties.

"Es zinu, ka esam pazīstami īsu laiku, bet..." viņš apklusa meklēdams pareizos vārdus, kurs man šķiet es jau zināju, un kurus es nevēlējos dzirdēt, jo nevēlējos viņu sāpināt. Tagad patiesi sāku nožēlot, ka piekritu tam.

"Tu man tiešām patīc." viņš pēc laba brīža klusi nočukstēja. Viņš kautrīgi nodūra galvu un nopūtās.
Es apbrīnoju viņa drosmi, ko tadu pateikt, jo man tik viegli saņemties nebija....

Es tiešām atvainojos, ka nebija tik ilgi jaunu daļu, bet es tagad centišos rakstīt biežāk. Un lūdzu piedodat man par šo bezsakaru.

~Mopsīts💕