Aizmirstais talants

28.Nodaļa

Izskāpusi no mašīnas ar uzmamīgiem soļiem devos pie Frederika, kurš Kelebam kaut ko pieklusināti teica.
Es lēnām gāju viņu virzienā līdz Frederiks mani ieraudzija un pasmaidija.

"Man prieks, ka ieradies Medisona." Viņš uzlicis roku uz mana pleca sacija.

" Nāc. Man tev, kas japarāda." Viņš neļaujot man neko pateikt turpināja un sāka vest uz milzīgās ēkas durvīm.

"Tev noteikti tagad grūti klājas pēc tēva nāves." Viņš savā mierīgajā balsī teica, pieveršot Keleba un Dilana uzmanību.

"Ir bijis labāk." Nopūtos. Viņš tikai pamāja ar galvu un lika iet iekšā mājā, ko arī dariju. Mājas iekšpuse bija vēl krāšņka par ārpusi,  Taču tas mani īpaši nepāsteidza.
Izgājuši pa velvienām durvīm, manam skatam pavēræs liela, gaiša telpa, kuras vidū stāveja mašīna, taču uz tās bija pārklājs.

Es paskatijos uz Frederiku, nesaprotot, kapēc viņš mani šurp atveda. Viņš tikai ar galvu pamāja uz mašīnas pusi. Es piegāju tai tuvāk un jau grasijos noņemt pārklāju, taču atskatijos uz Frederiku, kurš pamanot manu skatienu iedrošinoši pamāja.

Es saņēmu rokās balto pārklāju un norāvu to. Ieraugot to, kas zem tā slēpās es apstulbu un neskaitāmas atmiņas pārskēja pār manu prātu.
Atceroties to liesmās es paspēru parīs soļus atpakaļ un apgriezos,izskrienot no telpas. Es pieskrēju pie mašīnas un iekapu tājā. Iedarbinot to es izbraucu no šīs ēkas pagalmu un centos tikt no tās pēc iespējas tālāk.
Es braucu uz mājām, jo kur gan citur lai es brauktu?
Noparkojusi mašīnu pa taisno gāju uz savu istabu, kur es iekritu gultā un ļāvu varu asarām.

Tas bija kā murgs. Ieraugot BMW M3 E36, dzeltenu ar uzlīmēm aplīmēto, precīzu kopiju mana tēva rallija mašinai, kurā viņš sadega. Tas it nemaz nav tik patīkami.

Ejot uz savu istabu es satiku Hariju, kurš nebija īpaši priecīgs mani redzēdt tik vēlu atnakam mājās.

"Kur tu biji?" Viņš vijsai nikni jautāja.

"Tepat." Atbildēju un grasijos jau iet tālāk, bet viņš satvera manu roku un pavilka atpakaļ.

"Medison, es tev uzdevu jautājumu." Viņš saktoties tieši manās acis prasija.

"Kas tev kaišs?" Es pirmo reizi viņu redzu tik niknu, jā labi esmu mazliet vēlāk majās nekā parasti, bet nevajag uzreiz par to sacepties.

"Nopietni, Medisona? Kas man kaišs? Drīzāk, kas tev kaišs?" Viņš atpsiedies durvju stenderī, lai es nektiktu uz savu istabu un jautāja.

"Es nesaprotu par, ko tu runā?" Es jau skaļāk runāt, jo šis viss saka mani jau kaitināt.

"Es runāju par tavu jauno draudziņu, kopš kura laika tu pinies ar Steinvudien?" Viņš nu jau paceļot balsi teica. Es saraucu uzacis, vai tiešām viņš domā, ka esmu kopā ar Maiklu? Kā kaut, kas tāds vispār var ienākt prāta.

"Mēs neesam kopā! Mēs esam tikai draugi, vai tiešam ir tik sarežğiti to saprast?" Es viņam to uzbļāvu un pagrudusi viņu, lai tiktu garām uzskrēju uz savu istabu.

Šobrīd man negribējās pilnīgi nevienu redzēt, es iekritu gultā un ieslēgusi austiņās mūziku skatijos griestos un vienkārši domāju par visu, kas pēdējā laikā noticis.

Izskāpu no mašīnas un aizslēdzu to.
Paskatijos uz ēku sev priekšā, smagi nopūtos un sāku iet uz skolu. Man šeit ir jāizstur tikai mēnesis, taču tas likās ļoti daudz, kopš vakara, kad sastrīdējos ar Hariju, es pat īsti nesapratu, kas notika, mēs īpaši nerunājam. Viņš pat esot sarunājis man darbu vasarai, un nopircis man māju, lai tikai tiktu vaļā no manis.
Es iegāju skolā un pa taisno gāju uz kabinetu, kur notika pirmā stunda.
Gaitenī ,protams, ka daudzi pievērsa man uzmanību, taču ignorēju to.
Iegājusi kabinetā, aizgāju uz pašu aizmuguri un apsēdos solā, kurš atradās blakus logam. Ielikusi austiņas ausīs aizrakstiju Reičelai un gaidot atbildi veroju ainavu aiz loga.

Sakoties stundai es centos pievērsties stundas tēmai, taču domas pašas par sevi klīda prom. Parsvar es domaju par to, kapēc Harijam ir tik lieli iebildumi pret Maiklu, jā varjaubūt viņam nav tā pati labākā reputācija, bet Harija jau arī tadas nav. Un mēs esam tikai draugi nekas vairāk.

Un tā arī es visu stundu vienkārši nosēdeju un visas atlikušās stundas nebija labākas. Par brīnumu es nekur nemaniju Loganu vai Reju.

Pēc skolas es uzreiz nebraucu uz mājām, bet gan uz kanjonu, atradusi kādu foršu vietiņu apstājos un izskapusi no mašinas atspiedos pret to un izvilkusu telefonu. Atradusi pareizo numuru es uzpiedu zaļo taistiņu un poepiedu telefonu pie auss. Man vajadzēja ar viņu runāt, es nezinu par ko, bet vienkārši gribēju viņu dzirdēt.

Jā es zinu, ka pazudu uz labu laiku, man bija pazudusi iedvesma, lai vispār kaut ko rakstītu, un mans garstāvoklis to neuzlaboja.
Es tiešām centīšos tagad atsākt rakstīt, lai vai kā man ir daudzu ideju šim stāstam, kuras vēlos īstenot, tapēc centīšos saparoties, taču neko nesolu.

~Mopsīts❤😶