Aizmirstais talants

62.Nodaļa

"Kas notiek?" Es skaļi jautāju, lai visi klātesošie dzirdētu mani.

"Es viņam pazvanīšu." Harijs skaļi nopūties, gāja uz izeju.

"Harijs nevajag!" Reičela izmisīgi iesaucās.

"Būs labāk, ja viņi izrunāsies." Harijs Noteica un izgāja no telpas atstājot mani neziņā par šobrīd notiekošo.
Es pavēros apkārt un centos saprast, kas notiek, taču izkatinās, ka neviens netaisās paskaidrot. Klusums ieilga līdz Harijs ienāca istabā.

"Viņš drīz atbrauks, bet lai arī, ko viņš teiktu, medison, neņem to baigi pie sirds. Sarunāts?" Viņš apsēdās man blakus iejautājās. Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu, lai gan man šis viss likās pārāk dīvaini.

"Varbūt kāds var vienkārši var pateikt, kas šeit notiek?" Stingri jautāju, jo mani šī neziņa beidza nost. Visi pievērsa man savu uzmanību un iestājās nepatīkams klusums uz brīdi, līdz Logans man blakus skaļi nopūtās.

"Teiksim tā, viņš ir saderinājies ar kaut kādu meiteni un mēs paši par viņu uzzinājām tikai nesen. Un viņš ir ļoti dusmīgs uz tevi, jo viņš vienkārši nevarot pieņemt, to ka tu pēkšņi uzrodies pēc šiem diviem gadiem un pasniedz sevi kā dzīvu." Viņš ātri nobēra, liekot man saraut uzacis. Es vienkārši vēros viņā, cenšoties to visu sagremot. Nu labi es viņu saprotu, es viņam biju mirusi divus gadus, bet tik saasināti to uztvert? Un pa kuru laiku viņš paspēja saderināties? Nu labi tie bija divi gadi, bet tas tomēr nav ilgs laiks. Vai tiešām viņš mani tik ātri aizmirsa?

Es uzrausos kājās, cenšoties nenokrist un lēnām, klibojot gāju arā no telpas lai tiktu prom, jo šis viss sāka mani smacēt. Es redzēju, ka Harijs taisās man piedāvāt palīdzību, taču pasteidzos pirmā un pateicu, ka pati tikšu galā un viņš arī neiebilda. Tikusi līdz kāpnēm es lēni uzkāpu pa tām, protams, bez sāpēm kājā neiztiku. Es nezinu, cik ilgs laiks pagāja līdz tiku augšā pa kāpnēm, bet tas vienozīmīgi bija ilgi. Es aizgāju atpakaļ uz istabu, kur pamodos iegājusi istabā, es tikai tagad pamaniju, ka istabai ir balkons. Piegājusi pie balkona durvīm, es atvēru tās un izgāju uz balkona.
Atstutējusies pret balkona margu es vēros apkārt un izbaudīdama vieglo vēja plūsmu, kas plivināja manus matus, iegrimu dziļi domās.

Es nezinu, ko es binu gaidījusi, laikam es tiešām domāju, ka atgriezīšos un viss ieies vecajās sliedēs, bet tagad es pat nezinu. Vai tiešām es domāju, ka būšu atkal kopā ar Maiklu? Starp mums īsti nekad nekas nav bijis un bija ļoti muļķigi cerēt, ka kaut kas būs. Es nespēšu šeit vairs atrasties, redzot viņu, kopā ar kādu citu, es to vienkārši nespēšu un, ko gan dos tāda izrunāšanās? Manuprāt, būs labāk, ja došos prom. Es nezinu uz kurieni, bet labu gabalu prom no šejienes.  Tā būs labāk, ne tikai man bet visiem. It īpaši Maiklam.

Attaisijusi mugursomu,es tur atradu kaut kādas drēbes un naudu, kā arī jaunu telefonu un nummuru. Būtībā, Pīters jau bija sarūpējis man mantas lai aizbraugtu no šejienes. Visticamākais viņs parūpējas par to, lai es varētu aizbēgt no Makenzijas.

Pārģēbusies un uzvilkusi savu ādas jaku, par kuru biju pateicīga, pīteram, ka ielika to somā. Aši saķemmējusi matus, kas bija izspūruši. Paņēmu mugutsomu uz uzliku to iz muguras. Un pēc iespējas ātrāk un klusāk devos lejā. Šķita, ka viņi nemaz nepamanīja, ka izlavos no mājas, jo mierīgi tiku līdz ārdurvīm un klusi attaisiju tās izgāju pa tām un steidzos prom, cik nu varēju, taču tad ieraudziju mājas pagalmā iebraucam Maikla mašīnu. Es sastingu redzot, to ka viņš ir pamanījis mani un noparkojis mašīnu noslāpē mašīnu, taču es atsāku iet, jo negribēju ar viņu runāt. Taču viņš nāca manā virzienā un es sapratu, ka man neizdosies no viņa izbēgt. Tad es sataustiju jakas kabatā atslēgas un uzreiz sapratu, kam domātas ir šīs atslēgas, tās bija mana mustanga atslēgas, pie tām bija piestiprinātas arī garāžas atslēgas un arī otras mašīnas atslēgas.

"Uz kurieni tu ej?" Viņš nesaprašanā jautāja.

"Es aizbraucu, pasaki pārējiem, ka ilgošos un ka es atvainojos." taisījos iet prom, bet tad atcerējos par atslēgām.

"Aaa un ņem. 12 garāža, pie moteļa pilsētas ziemeļos, han atradīsi." Un turpināju iet uz priekšu, taču nebiju pagāju garām viņam, kad viņš satvēra manu roku.

"Kapēc?" Viņš ieskatoties manās acīs jautāja.

"Es nespēju šeit palikt. Bļāviens, es nespēju šeit palikt, ja neesmu ar tevi!" Es vienkārši iesaucos un izrāvusi savu roku no viņa tvēriena aizgāju, atstājot viņu vienu. Es jutu, kā asaras sariešas acīs un es piespiedu sevi neatskatoties. Es tikai gāju uz priekšu un līdz pat mājas vārtiņiem jutu viņa skatienu ieurbjamies manī.

Heyo!
Un kā redzat esmu saņēmusies uz uzrakstījusi jaunu daļu. Ceru, ka jums patika šī daļu, jo nezinu, ko pati par to domāju 😅

Bet es novēlu jums veiksmīgu mācību gadu!
Es ceru, ka man tāds būs 😂

~Mopsīts 🤪