Aizmirstais talants

12.nodaļa.

“Sveika! “ viņš pasmaidot sasveicinājās.

“Sveiks, nāc iekšā” ieladu viņu mājā jo aiz durvīm jau atstāt viņu nevaru.

“Es tā padomāju, ka varbūt būsi izsalkusi un nopirku picu.” Viņš ielika kasti man rokās un novilka kedas.

“No ko lai saka, pareizi padomāji?” Mazliet iesmējos par savu stulbo atbildi un aiznesu picu uz dzīvojamo istabu, noliku to uz galda un pati apsēdos dīvānā un ieslēdzu televizoru.

“Ko labu skatīsies?” Maikls jautāja, apsēžoties mazliet nostāk no manis.

“Nav ne jausmas, varbūt kādu filmu… “Domīgi noteiicu.

“Nav iebildumu.” Viņš enerģiski atbildēja.

“Tu tak zini, ka mani nav jāpieskata un šobrīt tev nevajadzētu šeit atrasties?” jautāju paskatoties uz viņu, jo reali viņam nav tas jadara, tas kaut kā ir mazliet ieildzis. Labi, es saprotu, viņš mani izglāba un ļāva mazliet atlapt. Tagad viņam nevajadzētu takā likt man mieru? Vai arī es neko no tā nejēdzu.

“Es zinu… Saproti, es labi pazīstu Brendonu, un esmu redzējis, kā viņš vajā meitenes, līdz viņas sabrūk vai sajūk prātā,un nevienu no viņām es vairs neesmu redzejis dzīvu.” viņš nopietni palūkojās uz mani.

“Aha…. “ novilku un sāku meklēt filmu. Nu varbūt, es tā jūtos maķenīt drošāk, labi, atdzīstos man ir bail no Brendona un man ir daudz vieglāk kad Maikls ir šeit.

Palūkojos vēlreiz uz Maiklu un nopūtos, varbūt man vienkārši ar viņu sarunāt, lai viņš aizved mani uz garāžu, un pēc tam atved atpakaļ?  Tas tak nav tik sarežģīti vai ne?

“Man ir sarunāts ar Maikiju, ka šodien aizvedu viņam mašīnu. Un es te tā padomāju. Varbūt tu vari aizvest mani līdz garāžai un pēc tam atvest mājās?” iejautājos, vēl joprojām skatoties uz viņu.

“Nav problēmu, kad tev ir sarunāts? Es labrāt paēstu un tad brauktu.” Viņš to uzstvēra diezgan mierīgi, nez kā tad pēc manām domām viņam tas bija jāuztver? Labi, es ļoti labi saprotu, ka esmu dīvaina, reali dīvaina!

“Pēc vien ar pus stundas.” to pateikusi atveru picas kasti un paņemu picas gabalu, iekožoties tajā.

“Kur tev stāv glāzes?” viņš pēkšņi iejautājās, pieceļoties kājās.

“Plauktā, kas ir blakus ledusskapim.”

Mēs bijam apēduši picu, un no kolas ar nekas īsti pāri nepalika, es ātru uzskrēju uz savu istabu pārģērbties, lai brauktu pie Maikija.

Iekāpu Maikla mašīnā, tas bija tik neierasti, sēdēt pasažiera pusē. Es jau esmu pieradusi sēdēt pie stūres. Es vairs nesaprotu, kāpēc es to vispār pārtraucu. Tas bija tik stulbi no manas puses.

Maikijs mani ieraugot atplauka smaidā un cieši mani apskāva.

“Čau sīkā! Necerēju vairs saņemt no tevis ziņas, kur nu vēl satikt.”

“Man arī prieks tevi redzēt!” Iesmējos un atlaidu viņu.

“Tatad? Kādas īpašas velmes?” Viņš paskatīties uz mašīnu noprasija

“Es ļaušu tev izpausties.” To pasakot redzeju viņu pasmaidam.

“Tu tiešām man pietrūki.” viņš ar smaidu noteica un pievērsās mašīnai.

“Rīt ap pusdienlaiku vari braukt pakaļ.” viņš noteica un burtiski mani izmeta no garāžas, teiktdams, ka viņam nav laika pļāpāt, ka viņam ir jāstrādā.

Maikls mani izlaida pie mājas un pats aizbrauca, bija diezgan patumš un man jau bija plāni ko darit. Ieslēkt televizoru un skatīšos kādu filmu un tad iešu gulēt, lai rītdien varētu iet uz skolu, man negribas īpaši kavēt skolu, jo mamma atkal brauks augumā par to.

Iegājusi skolā uzreiz gāju uz skapīšiem lai satiktu Reičelu. Un, protams, viņa jau tur stāvēja, tikai ne viena. Viņa stāvēja tur ar Džasperu un kaut ko cītīgi apsprieda. Nezināju, ka viņa baigi draudzējas ar Džasperu, bet nu labi. Man nav pretenzijas.

“Hey, med! Prieks tevi ,beidzot, redzēt skolā!” viņa apskāvusi mani noteica.

Arī Džaspers ar mani sasveicinājās, un mēs gājam un klasi, kur notiek pirmā stunda. Es ļoti ceru, ka man izdosies nesatikt Maiklu, jo viņš nebūs īpaši priecīgs mani redzēt skolā, un zinot Reičelu, viņa man mieru neliks, pat ja viņš tikai sasveicināsies ar mani.

Apsēdāmies solā un gaidījām, kad skolotāja ienāks klasē, zvans jau bija nozvanijis un drīz jau arī skolotāja ienāca klasē un matemātikas stunda varēja sākties. Ja godigi, tad baigā zubre es neesmu, ir lietas, ko saprotu labi un ir lietas, kuras šķiet nekad nejēgšu.

Taču matemātikas stunda aizritēja diezgan ātri. Mēs sakramejām mantas un gājām un nākošo kabinetu, taču tā vien šķiet, ka nebūs labi, jo Maikls stāv otrā gaiteņa galā un izskatās aizkaitināts ieraugot mani.

Taču mana īpaši bagātā fantāzija mani pievīla, paejot garām viņš man pamāja ar galvu un tas arī bija viss. Es jau biju sacerejusi atbildes uz visiem jautājumiem un pārmetumiem. Pat nesaprotu, kapēc man īsti interesē viņa viedoklis par, kaut ko tādu, taču atri aizkratiju domās un turpināju klausīties Reičelas uzskaitijumam,ko biju palaidusi garām. Man tas īpaši neinteresēja, taču viņa ir mana labākā draudzene, tapēc centos izlikties īpaši ieinteresēta.

Skolā, kā jau parasti, nekas interesants nenotika. Aizvedusi mājās Reičelu, braucu pati majās. Šovakar ir dragreis, tapēc sāku jau koncentrēties uz to.

Iebraucu mājas pagalmā, pēcāk izslēdzot mašīnas dzinēju un izkapot no mašīnas, devos uz mājām, kas atradās 5 metru no mašīnas. Mājās es kārtīgi paēdu un uzvilku ērtakas drēbes, lai varētu braukt uz garāžām un pēc tam uz norunāto vietu. Dragreis, par brīnumu, notiek kalnos, nevis kāda nomaļā ieliņā. Takā tās rīko lielais Bills, tad noteikti būs daudz dalībnieki, tostarp ļoti spēcīgi, taču tādās sacīkstēs es piedalījos bieži, un lielāko daļu no vieniem zinu, tā teikt vietējie. Es labi apzinos, ka šajā izplatīties baumas par mani, jo neviens negaidīja ka atgriezīšos.

Maikijs aizsedza man acis, sakot, ka tas ir īpaš pārsteigums. Ja godīgi, tad biju mazliet uztraukusies, jo negribēju apbēdināt Maikiju, ja gadijumā man nepatiks, taču biju diezgan pārliecināta, ka man noteikti patiks. Viņš noņēma savu roku, kas bija man priekšā acīm, un man mute paveras pārsteigumā.

“Wow…” Bija vienīgais, ko varēju izdvest, jo man ļoti patika.

Mašīna bija  kromēti, gaiši zila. Tās sānos bija slīpas, stipras, tās bija matetas, tumši zilas. Uz vidējās strīpas bija ar baltiem burtiem uzraksts “speedster”. Tā bija mana iesauka, tikai angliski, mani bieži sauca par skrējēju. Es pat nezinu kapēc.

Apgāju apkārt mašīnai, pieskaroties, tās nopulētai virsmai.

“Paldies!” izdvesu, redzot kā Maikijs mani, ar smaidu, vēro.

“Uztvet, to kā davanu no manis, par atgriešanos.” To pasakot viņš klusi aizgāja. Noskatijos, kā viņš aiziet un man prātā skanēja “Par atgriešanos” Vai es tiešām atgriežos? Vai arī nopelnījusi naudu, to atkal pametīšu kā pirms gada? Palūkojos uz mašīnu, meklējot atbildes, taču tad es atkal pavēros uz to pusi, kur aizgāja Maikijs. Jā, es esmu atgriezusies. Ielas sacīkstes nav hobijs, vismaz man, tas drīzāk ir dzīves stils. To nav tik viegli pamest un nedomāju, ka spēšu to atkal.