Aizmirstais talants

48.Nodaļa

Divas nedēļas, vesalas divas nedēļas esmu šeit, sēžu gultā, atspiedusies pret sienu, un ceru,ka viss šis ātrāk beigsies. Vēl nekad dzīvē neesmu jutusies tik vientuļi,kā šobrīd, viena ar savām domām. Pat padomāt skaidri es nespēju,jo izslakums to neļauj. Cenšoties nedomāt par edienu,es savas domas novirzu,kādā sevis pašas izdomātā fantāzijas pasaulē,lai arī cik stulbi tas nebūtu.

Es cenšos izrādīt to,ka netaisos padoties,un ka viņa mani nesalauzīs, lai arī,kā cenšas draudēt. Viņas draudi patiesībā ir mani iebiedējuši,it īpaši ja tie ir par man tuviem cilvēkiem, piemeram par Maiklu.

Man nav ne jausmas,cik ilgi viņa mani te taisās turēt un,cik ilgi es vēl saglabāšu skaidru prātu,taču viens man ir skaidrs. Es netaisos strādāt viņas labā, es pat sāku domāt,vai maz viņai ir smadzenes,ka vispār ir kaut ko tādu iedomājusies.

Pēkšņi nošķindēja atslēgu sainis, un durvis atvērās. Tur parādijās Makenzija un aiz viņas trīs vīri.

"Aizvediet viņu uz mašīnu." Viņa pavēlēja un taisijās jau iet prom.

"Uz kurieni tu mani vedīsi?" Iesaucos un uzreiz jutu,kā manas plaukstu locītavas tiek sapiestas ciešāk.

"Tas būs pārsteigums." Viņa noplivināja savas skropstas un pasmaidija ar reti pretīgu smaidu,kas man tā bija jau apriebies, pat nevaru vardiem aprakstīt.
Viens no vīriem man uz galvas izvilka melnu auduma maisu,caur kuru nevareja pilnībā neko saskatīt.  Un tad viņi mani veda, un tās bija vismaz 15 minūtes,kad mani iesēdināja mašīnā.
Tad mašīnas motors ierūcās un es jutu kā mašīna sāk kustēties uz priekšu.

Es jutu kā mašīna apstājas, un durvis atveras. Divas spēcīgas rokas mani satvēra un burtiski izrāva no mašīnas,  man paklūpot un gandrīz nokrītot uz zemes. Viņi jau atkal mani, kaut kur veda un es jutu, ka kāpjam augšā kalnā.

"Noņemiet maisu!" spaldzošā Makenzijas balss pavēlēja, un drīz vien no manas galvas pazuda melnais maiss.  Man nācās sasžmiegt acis, lai pierastu pie spilgtajiem saules stariem. Pagāja brīdis līdz es apjautu, ka esmu kapsētā.

"Skaties tur!" Makendzija man norādīja uz vietu, kur noritēja bēres. Es savilku uzacis nesaprotot, taču tad pamanīju Maiklu, manu brāli, Metu, Rēčelu un citus tuvus cilvēkus. Tur apglabāja divus cilvēkus un es sapratu, ka tās nav tikai manas mātes bēres, bet tad kurš atrodas otrā zārkā?

Es dzirdēju kā Makenzija saldi iesmējās.

"Tās ir TAVAS bēres." Es neticīgi vēros, taču tad es sāku aptvert. Viņa bija minējusi, ka neviens mani nemeklēs, ja domās, ka esmu mirusi. Viņa to domāja burtiski! Es jutu kā karstas asaras sāk līt pār maniem vaigiem. Viņa atveda mani uz manis pašas bērēm. Redzot, kā man tuvi cilvēki skumsts un saprotot, to, ka es Vaits nekad nevarēšu viņus satikt, kā Medisona Stouna. Es nokritu uz ceļiem, jo nespēju vairs stāvēt. Viņa bija panākusi savu. Viņa salauza mani! Un tagad kad esmu salaizta, un viņa uz to visu tikai noskatās ar pretīgu smaidu, mana dzīve ir aphriesta otrādi. Viss, kas man bija dārgs, mana ģimene, draugi, suns, un mašīnas, viņa to visu man atņēma.  Tā vienkārši atņēma, lai tikai redzētu mani salūztam, lai es būtu viņas īpašums. Tagad es saprotu, ka tas naids, kas man pret viņu bija agrāk, bija nieks salīdzinājumā ar to, kāds tas ir tagad. Un jau atkal tas pats melnais auduma maiss aizsedz manu skatu uz ārpasauli un jau atkal divas spēcīgas rokas mani satver, taču es vēl cenšos tikt prom, aizbēkt, lai iekristu Maikla apskāvienā un pateikt viņam, ka tas nav pa īstam, ka viss šis nav pa īstam. Es spēru, situ un skrāpeju, bet esmu par vāju, tapēc kliedzu, cik skaļi vien spēju cerot, ka kāds mani sadzirdēs, taču šīs cerības ir Veltas, jo neviens tapat nedzird manus kliedzienus, jo tagad oficiāli Medisona Stouna ir mirusi.