Aizmirstais talants

15.Nodaļa.

Dīvainā pīkstēšana un izblūdušās balsi, bija vienīgais, ko dzirdeju, taču balsis ar laiku arī pazuda. Jutu vieglas galvas sāpes, negribīgi pavēru acis. Man skatam pavērsās gaiši griesti, pārlaidu skatienu pār gaišo tēlu, jeb slimnīcas palātu. Samiedzu acis, cenšoties atcerēties, kas īsti notika, taču mana galva neparstāja sāpēt. Tikai pēc tam pamaniju ka neesmu šeit viena. Blakus gultai, kurā atrados, uz krēsla, kāds sēdēja. Šķiet biņš bija dziļi iegrimis Domās un lūkojās uz pretējo sienu. Varēju pat dzirdēt viņa klusos elpas vilcienus.

"Maikl?" Baidīdamies, ka man tikai rēgojas klusi jautāju.
Viņš strauji pagriezās pret mani, un saprastdams, kas īsti notiek, viņš viegli pasmaidīja.

"Sveika!" Viņš klusi sveicināja. Man nav ne jausmas ko viņš šeit dara, taču esmu priecīga, ka viņš ir šeit.

"Kas notika?" Nespēdams atcerēties jautāju. To dzirdot viņa vieglais smaids pazuda no viņa lūpām un dzirdēju viņu klusi nopūstdamies.

"Tu avarēji, kalnos. Tu esot zaudējusi kontroli un ietriekusies klintī. Es neticu ka tu tā vienkārši zaudēji kontroli." viņš saraugdams uzacis teica.
Samiedzu acis, atceroties Brendona melno mašīnu un spēcīgo grūdienu sāna aizmugurē.

"Tur bija Brendons." klusi noteicu, cerēdams, ka viņš to nedzidēja, taču kļūdījos.

"Maitas gabals, es viņu toč novākšu." Viņš valdīdamies samiedza rokas dūres.

"Kas ar mašīnu?" Nenoturējos un pajautāju. Viņš palūkojās uz mani, nesaprasdams vai tiešām to pajautāju.

"Galīgākajās lupatās, nav pat jēga to labot." Viņš to tik mierīgi pateica, tā it kā ta nebūtu nekas, taču man bija sāpīgi to dzirdēt. Skaļi nopūtos un palūkojos griestos.

"Tā bija tikai mašīna." Viņš nesaprastdams mani teica.

"Mana tēta mašīna." klusi atbildēju, jo cerēju, ka neizplūdīšu asarās.
Maikls tikai pamāja ar galvu, saprastadams ka nav jēga jautāt. Iespējams viņš Jau zin, kas ir mans tēvs, vai arī ir dzirdējis baumas par to ka mani vecāki ir šķīrušies.

Uz brīdi iestājās klusums, varēa pat dzirdēt mūsu elpu vilcienus. Es vēroju katru viņa kustību arī šobrīd, kad viņš lūkojās ārā pa logu.

"Ko tu vispār darīji kalnos?" Viņš pēkšņi iejautājās, pat ne paskatoties uz mani.

"Gribēju pabūt kalnos, vienkārši direktors saprata, to ka tā esmu es." klusi noteicu piesaistot viņa uzmanību.

"Saprastdams, ko?" viņš ielūkojās manās acīs. Pareizi, viņš taču par to neko nezin.

"Tu zini vai ne?  Par to meiteni, ko meklē visā Amerikā, par piedalīšanos ielas sacīkstēs?" Atbildēju ar pretjautājumu, lūkojoties viņa brūnajās acīs, kas bija tik pat skaistas, kā atceros.

"Jā zinu. Kāds tev ar to sakars?" viņš saraucis uzacis jautāja.

"Mani meklē... " klusi nočuksteju.

"Tas bija Maikla Lambo... Kā es uz reiz par to neiedomājos?" viņš pie sevis nomurminājā.

"Kā viņš to saprata?" viņš iejautājās liekot man mazliet salēkties, jo tas bija negaidīti.

"Viņš esot atpazini pēc tā kā es braucot, es braucot tapat kā... "Aprāvos, esmu pateikusi jau, padaudz!

"Kā?" Viņš nenovēršoties jautāja.

"Nav svarīgi." noteicu, ceredams, ka viņš nepieprasīs atbildi.  Un jau atkal iestājās neērts klusums, līdz Maikls to izjauca.

"Labi, man jāiet." Viņš piecēlās kājās.
"Es rīt atnākšu." to pateiktdams viņš aizgāja, atstājot mani šeit vienu.

Pat nepagāja desmit sekundes, līdz durvis atkal atvērās un pa tām ieskrēja divas meitenes ceru ceļa un Enija.  Abas cieši mani apskāva, sākot mani apbert ar jautājumiem un teiktdams, ka drīz arī Džaspers parādīsies.

"Mums pretī nāca Maikls, ko viņš gribēja?" Reičela palika nopietna un paskatījās uz Eniju, kuru piekrītoši pamāja.  Un te nu es apstulbu, jo nevarēju izdomāt, ko lai pasaka, tapēc vienkārši atbildēju, ka viņš atnācis apvaicāties kā man iet, un tā tālāk. Viņas saraucot uzacis saskatijās un paraustija plecus.

Pēc nedeļas mani izlaida no slimnīcas, man tiešām paveicās, ka dabuju tikai stipru smadzeņu satricinājumu, taču par mašīnu to nevarētu teikt.

Ieejot dzīvojamā istabā ieraudziju daudzās kastes, pilnas ar mantām un tukšos plauktus. Man blakus nostājās mamma un vārgi pasmaidīja, bet tas nemaz neizskatījās tik labi, kā viņa domāja.

"Jā, mēs pārvācāmies." Viņa lasot manas domas atbildēja. "Pie Harija."
Viņa piemetināja.
Centos sagremot tiko dzirdēto un centos mammas sejā pamanīt pazīmes, ka tas ir joks, bet viņa to domāja nopietni.

"Medison! Izbeidz, viņš ir tavs brālis." viņa redzot manu sejas izteiksmi aizrādija. Jā man ir vecākais brālis, vārdā Harijs. Es zinu, ka esmu teikusi, ka man nav brāļu, bet tas tapēc, ka es viņu par tādu vairs neuzskatu. Un tā ir tikai viņa vaina, viņš aizbrauca, teiktdams, ka mēs viņam traucējam un viņš pat neieradās uz tēva bērē. Sava tēva bērēm, tas vispār ir normāli? Tieši tapēc es viņu neieredzu. Un tas nav vienīgais iemesls. Viņš divus gadus izlikās, ka mēs neeksistējam, bet tagad pēkšņi uzrodas, jo noteikti, ka grib palielīties ar savu biznesu un lielo māju, jūras krastā. Bet es zinu taisnību par viņa tā saucamo biznesu. Viņš pārdod narkotikas un ieročus.  Un mans naids pret viņu tikai pieaug.